bezgalīgais stāsts

neziniitis posted in bezgaliigais:

(Paldies par visiem ieteikumiem - gan par tiem, kurus ņēmu vērā, gan par tiem, kurus neņēmu vērā. Bija noderīgi. Ir notikušas izmaiņas noteikumos par teksta garumu un vēl šādiem tādiem sīkumiem, skatīt jūzerinfo.)

Es fiksi uzlecu kājās gatavs aizsargāties, taču neredzu ne nieka - pie gaismas nepieradušās acis liekas aklas. Ieklausos, joprojām ne mazākā troksnīša. Pamazām acis atkal pierod pie gaismas. Uzmanīgi paņemu loku, ja tomēr nākas aizsargāties, taču pašlaik nekādas briesmas nav manāmas. Tagad redzu jau pavisam skaidri, pavisam parasta tukša telpa bez logiem. Durvis stāv vaļā, un apdullinošais klusums reizē ar siltumu un gaismu piepilda telpu.
- Dīvaini,- es klusi un piesardzīgi nomurminu.
Vēl mirkli apskatu tukšo telpu. Pilnīgs tukšums, tik vienā malā vēl bultas mētājas. Maitas, bultas ta vismaz nebūtu salauzuši. Nometu blakus arī salauzto loku. Somas nav, ziņojuma nav, ieroču nav. Esmu tikai es, ārpasaules apdullinošais klusums un dīvainās durvis. Nospriežu, ka durvīs vienkārši bijis kāds laika mehānisms, nogalināt mani nevajadzēja, tikai nedaudz aizkavēt. Vēl mirkli kavējos, nekad nav paticis ārpasaules klusums, bet tagad tas šķiet vēl kaitinošāks. Bet neko darīt, nedaudz vilcinoties, bet apņēmīgi speru soli klusajā ārpasaulē.


(Uzskatei - šitik ir tieši 150 vārdu. Nācās nograizīt vienu vārdu, lai iekļautos noteikumos. :D Aicināti visi interesanti rakstīt tālāk! ;) )