Reiz es, perfektā laika plānotāja, norunāju tikšanos pie Brēmenes muzikantiem ar kādu iepriekš vaigā neskatītu sievieškārtas cibiņu. Tā kā man šausmīgi nepatīk ne pašai kavēt, ne citus gaidīt, tad es ļoti novērtēju precizitāti un arī pati ierados apmēram 5 minūtes pirms tikšanās sākuma. Nogaidīju 25 minūtes, piedzīvoju jauku neērtības mirkli pieejot pie kāda pretī sēdoša pārīša, kas visu laiku uz mani skatījās, un pajautāju, vai šie gaida mani. Viņi smaidīja vēl platāk un paziņoja, ka nē, negaidot vis. Nospļāvos (domās) un sirdīgi devos mājās ar dzimto troļiku. Kad gandrīz jau esmu aizbraukusi līdz mājam, zvana mobilais. Paceļu - areče nu, "randiņa" kavētāja dusmīgi prasa, kur es esmu, jo kavējot jau pusstundu. Es tik pat dusmīgi šauju pretī, ka es jau 20:00 biju uz vietas kā nagla un gaidīju 20 minūtes, bet no šīs gan - ne miņas ne ziņas. Trubas ūtrā galā atskan indīgs:
"Kā gan es tur varēju būt astoņos, ja mēs sarunājām tikties pusdeviņos!"
Pēc tam gan viss beidzās labi, tā beibe atbrauca ciemos pēc pusstundas.