Māsa
Cirslītis ir pavisam jauns un ir uzdomājis kaimiņu puiku. Nu un diiiikti gribas piezvanīt, bet to ne, to nevar, padomās vēl, ka cirslītis iemīlējies. Un kas par šausmām tās būtu! Tāpēc labāk zēnam tomēr zvanīs, bet runās zemā balsī caur kaut kādu platmasas trubu, tā sakot, tā, pēc paša domām, veikli notēlojot, ka cirslītim ir dvīņumāsa, kas tagad zvana. Jo dvīņumāsa drīkst būt iemīlējusies, protams.
Nu un ko, cirslītis piezvana trīcošu sirdi, cauri plastmasas trubai izdveš skaņu virkni starp maušanu un īdēšanu, bet zēns saka - cirslīti nemānies, tas tak esi tu. Nēēē, cirslītis izmisis saka, tā ir Gita!
Kas ir Gita, pārsteigti prasa zēns.
Mana māsa, laipni paskaidro cirslītis.