Tas notiek tajos tālajos laikos, kad cirslītis ir nesen norāvies no ķēdes un nu nenogurstoši ved naktsdzīvi ar trakulīgām ballītēm kuplā ļaužu lokā. Un kādu dienu viņš, rokas, kājas vicinādams, iet pa ļaužu pārpilnu ielu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Vārdu sakot, eju es pa ielu, un pēkšņi mani mulsi uzbilst kautrīgs jauneklis. Nosauc vārdā, saka čau. Es ar saku čau, bet galvā tikām griežas zobrati un šariki aiz roļikiem staigā, tik izmisīgi cenšos atcerēties, kur gan viņš redzēts. Jo redzēts ir pavisam droši.

Pēkšņi kā zibens no skaidrām debesīm uzplaiksnī atmiņa, ka taču pēdējā lielākā pasākumā satikts viņš ir.

Jauneklis par sasveicināšanos tālāk netiek, jo pie runāšanas esmu tikusi es. Tā un tā, skaļi atceros pasākumu, cik gan forši mums gāja, nabaga kaimiņi, nabaga naktsklubs, kur šis bars pārvācās pēcāk. Vai tev patika, stingri prasu. Jā, viņš nedroši atbild, bet veras manī kā košā svešzemju putnā. Valdzinoši uzsmaidu un tik turpinu tādā pašā ložmetējtempā, tagad jau par Jūrmalas ceļu policiju, jo atminos, ka mana sarunbiedra brālēns strādā tieši tur. Kopīgu tēmu, tā sakot, atradusi esmu. Mētāju jociņus par policistiem, tarkšķu, un jauneklis pa laikam iestarpina atsevišķus klusus jā bet..., es...., vai... Uzmanību tam īpašu nepievēršu, bet toties iedrošinu, lai tik viņš citreiz dzer vairāk un lai arī dejo aktīvāk, paslavēju, ka man tik jauki aprunāties tikko bija, nu un saku atā. Jauneklis tikai māj ar galvu un kluss aiziet prom.

Protams, nogājis vēl kādu kvartālu, cirslītis skaļi iekliedzas pa visu ielu, jo atceras, ka klusais, kārtīgais jauneklis taču satikts pavisam citur kur. Tēva uzcītīgais māceklis – teicamnieks viņš ir, un labi audzinātās mātesmeitas reputācija nu sagrauta uz visiem laikiem.