Kurpītes
Ir karsta vasaras diena (nu ja, ne jau šīs vasaras), un cirslītis iznācis saules gaismā kuplos svārciņos un tupelītēs uz augstiem, tieviem papēdīšiem. Wīī, vārdu sakot.
Tā nu svārciņus sāniski šūpinādams un smalki klidzinādams, cirslītis aiztipinājis līdz lielveikalam, jo paralēli dailes demonstrēšanai jāēd taču arī kaut kas. Un vispirms jānopērk.
Tā nu cirslītis drošu roku, tb, pareizāk sakot, kāju soļo pāri durvju paklājam, kurš no gumijas, un pēkšņi, pļurkts, uz viena papēdīša paklājs uzdurts gan. Sajutis kāju lamatās, cirslītis cenšas neuzkrītoši to izraut, plati atsperas uz otras un - paklājs uzdurts top uz otra papēža arī. Un izraut nekā nevar ne vienu ne otru, jo nevis papēdis nāk ārā, bet līdz ar kāju gaisā ceļas viss gumijas paklājs. Tā nu cirslītis stāv pozā, kas demonstrē gatavību nekavējoši sākt dejot lambadu, un ir piesaistījis arī skatītājus.
Nu un kas atliek, mentoss, ze frešmeiker un sejas izteiksme, ka tā vispār visam te jābūt. Ko papildina steidzīga ķibināšanās ap kurpītēm, tikām turpinot atrasties neveiklā pozā, izaušanās basam un kurpju nonešana no skatuves, turot tās rokā. Atpakaļ ārā no veikala cirslītis iznāk, augsti izslējies uz pirkstgaliem.