sakarā ar šo atminējos kādu cirslīštāstu par atslēgām no pašas pieredzes.
tātad, cirslītis nesen pārvācies uz jauno mitekli rīgas centrā, pirmskara mājā. durvīm divas slēdzenes, viena slēdzama ar parasto atslēgu, otra ar tādu lielu, veclaicīgu.
kādu vakaru pie cirslīša paliek pa nakti vīrieškārtas cilvēks. no rīta tā kā abiem jādodas prom. abi sataisījušies, bet pirms promiešanas noteikti jāpaskatās (vīriešcirslītim, sieviešcirslītis savu dabu apzinās, tādēļ šādus eksperimentus parasti neveic) kā durvis slēdzas vaļā/ciet ar veco atslēgu. aizslēdz. un neatslēdz. izrādās, ka atslēga viltīga - domāta tam, lai atvērtu/aizvērtu durvis no ārpuses. no iekšpuses var tikai aizvērt, atslēgai trūkst kkāds āķītis/izcilnītis.
tā nu abi paliek dzīvoklī ieslēgti - kā sākumā šķiet bailīgajam sieviešcirslītim - uz mūžīgiem mūžiem.
taču cirslīšiem, kā parasti, veicas. blakus mājā dzīvo paziņa, kas, tavu laimi, tieši tad bija mājās. viņai gan tieši bija dzimšanas diena, līdz ar to telefonsaruna bija aptuveni tāda "ām, sveika, ēm, es jau apsveicu tevi dz.d., apsveicu vēlreiz, bet, hmm, man te ķibele, vai Tu, lūdzu, nevarētu palīdzēt, esmu ieslēgusies dzīvoklī...."
cirslītis pārvācies uz piekto stāvu, logi ielas pusē, tieši pie trolejbusa pieturas, kur vienmēr daudz cilvēku. bet ko nu darīt. atslēgas tiek sapakotas maisiņā un, lūdzot kosmosu par to, lai netrāpa nevienam pa galvu, vai neielido kādā logā, mestas lejā.
stāsta beigas - tālāk viss norisinājās veiksmīgi, lai arī atslēgas piezemējās ar lielu būkšķi.

kopš tā laika cirslītis lielo atslēgu vairs neizmanto, tikai mazo. bailes, vai ziniet.