Arī es!
Sveicināti, Cibas biedri, ir pienācis laiks arī man dalīties savās izdarībās. Ir pienācis rīts, pavisam parasts nedēļas rīts, kaut kad pirmdienā. Esmu pamodies un piecēlies, pavadījis sievu uz darbu līdz dzīvokļa durvīm un tikko pabrokastojis. Cenšos ieraudzīt sevi spogulī, kā par izbrīnu, rugaji man uz sejas stāv kā neskūti, lieki laiku netērējot, stoiskā mierā skujos. Patīksminos, cik man labi sanāca un kāds es daiļš, lai mazinātu vieglo kņudēšanu uz sejas, nolēmu uzklāt odekalonu. Sāku ostīt gaisu, un neizpratne mani apņēma - tā kā pazīstama smarža, bet pēc mana odekalona nu nemaz nesmaržo, sāku ar neizpratni skatīties uz savu sauju, kur uzvaras līksmē staroja sievas smaržu pudelīte. Neko darīt vairs neatlika, gāju mazgāt seju, noslaucījos dvielī un tavu brīnumu smaržoju pēc smaržām, tikai šoreiz to pastiprina ziepju aromāts. Samierinājos aizgāju uz istabu, uzsmidzināju odekalonu, apģērbos nolēmu beidzamo reizi apostīt, kas no manis sanācis: mmm - odekalons, nelielas nianses no ziepēm un sievas smaržu klātbūtne ... ļoti stipra. Tāds tad es arī atlikušo dienu šiverējos pa darbu.