cirslīša vakariņas
cirslītim smaga darba nedēļa. tās beigās pārradies ap divpadsmitiem naktī mājās ļoti sakāro siltu mājās gatavotu ēdienu, kura sastāvā nav miltu. cirslīts, redz, visu nedēļu pārticis no brokastu maizēm, līdzpaņemtām maizēm, vakara maizēm un mazliet roltonmakaroniem.
besis un nogurums pamatīgs, bet cirslītis apņēmīgi uzvāra brūnos rīsus, rīsu etiķī iemarinē sojiņu, ko pēcāk apcep pannā kopā ar sīpoliņu, ķiplociņu un puraviņu. pēc tam pieber klāt strēmelītes sagrieztu baklažānu, sarīvētu burkānu un sarkanās pupiņas no bundžiņas. pārlej ar pārpalikušo marinādi un sojas mērci. neaizmirst piemest arī sauju ar sezama sēkliņām.
stāv pie plīts, ik pa laikam nogaršo un apmierināti ņurd par labo garšu. teju teju viss jau gatavs un ceļams galdā, atliek tik pieliet ūdenī iemaisītu ēdamkaroti karpeļu cietes - lai ēdiens tumīgāks un ķīniskāks.
šauj tik klāt un piepešās šausmās noskatās kā ēdiens pēkšņi sāk putot, šņākt un aizdomīgi ost. cirslītis ķer pie sirds, paver skapīti un skatās - jā, soda un kartupeļu ciete stāv blakus pilnīgi vienādās burciņās, bet uzrakstu pārgurušais cirslītis pirms bēršanas, protams, nav papūlējies izburtot.
nu cirslīts sēž skumīgs pie kompjūtera, žļembā ēdienu, kuram soda nokodusi visu brīnišķo garšu, vietā atstājot mazliet rūgtenuma un siltas sodas smaku un vēsta pasaulei savu traģisko stāstu, klusībā domādams, ka labāk vajadzēja apēst kādu siermaizīti...