sēde
par cirslīša tēmu - bet drīzāk kaut kāds anticirslisms vai sāncirslisms.

vienreiz vienā pasākumā. vienā sēdē.
lielajā auditorijā sapulcējušies ļaudis no visas valsts. lektori nervozi kārto šlipses un izdrukas. nu tik būs lielais poverpoints.
ķeras pie datoriem - bet nikā. nevar ieslēgt projektoru! visādi tehniku jēdzošie džeki drudžaini spaida pogas, lektori sašļūk.

tā kā cirslītei tās auditorijas aparatūra diezgan pazīstama, šī dodas talkā. bet izrādās, ka cirslīte arī nezina, ko pasākt.

taču atceras piezvanīt sisadminim. lai netraucētu sēdi, palien zem galda, apspriežas, tad pēc viņa norādījumiem veic visādas darbības. ilgi. pēc 10 minūšu skaļi čukstētas sarunas, regulāras izlīšanas no galdapakšas un pogu spaidīšanas noskaidrojas, ka pultij jāieslēdz on/off poga. viss iedarbojas, un cirslītes pēdējā izlīšana no pagaldes tiek uzņemta ar aplausu vētru.
pat vēl pēc mēneša lielā autoritāte A.A. izsaka cirslītei komplimentu par datoriedarbināšanas spējām.

nu lūk. cirslīte nu domā. ja šī būtu kaut ko jēgusi, un to viselementārāko pogu būtu uzreiz ieslēgusi - vai būtu aplausi? nu neviena paša.
un ir daži, nevis cirslīši, bet kaut kādi citi dzīvnieki, kas pilnīgi tīšām šitā izdarās. bet tas tad laikam nāk no iekšām!