Varen smalkais kundziņš - cirslītis.
Cirslītis bērnībā lasījis gana daudz Hašeka un Remarka, lai kur smadzeņu dziļumos būtu palicis nospiedums, ka kas nu kas, bet pareizi sagatavotazosu aknu pastēte gan ir visiem gardumiem gardums. It īpaši tālab, ka izklausās pēc kaut kā tāda, kas cirslītim tiešām varētu garšot, jo daudzas citas smalkās ēdmaņas, it īpaši - prom rāpojošās, diezin ko neuzrunā.

Tad, nu lūk - ieiet cirslītis veikalā, ierauga mazmazītiņu bleķa cibiņu ar zosu aknu pastēti par bargu naudu, saprot, ka tā tad ir tā slavenā delikatese un nopērk, nedomādams ne mirkli.

Šodien no rīta, brokastīs, ar nelielu tirpoņu sirdī un visos kaulos ķersies tik klāt un mēģinās. A tai cibiņai virsā tāda kā atslēdziņa. Nu, ja atslēdziņa, tad skaidrs, ka kaut kur jābūt arī slēdzenītei vai kādai vietai, kur to atslēdziņu piemontēt. Meklē, meklē, nevar atrast. Neies tak tādā smalkā mantā ar triecienu nazi dzīt iekšā! Tad nu nopūšas, pārliecinās, ka derīguma termiņš ir līdzz 2010.gadam un noliek atpakaļ ledusskapī. Tagad gaidīs, kamēr bundža pati atvērsies, ciemos atnāks kāds saprātīgāks cirslītis vai arī, kad pienāks 2010.gads un drošu sirdi varēs zosu aknas nosūtīt pēdējā gaitā.