Kā cirslītis ap ceļazīmi viņķelējās
   Kas jums nāk prātā, iztēlojoties skrituļslidošanu? Pareizi, meitenes īsos svārciņos/šortiņos nepiespiesti traucas pa asfaltu, saķērušās rociņās vai pieturēdamās pie kāda spēcīga vīrieša rokas; eleganti pagriezieni un apgriezieni, laimīgi smaidi un vējš matos.
   Cirslītim likās, ka tā arī būs - pirmoreiz mūžā uzvilks slidas, piecelsies kājās un - aidā! (Ar parastajām slidām tak ir slidots). Patiesība izrādījās skarbāka - lai arī uz priekšu gāja tīri labi (vismaz instruktora pienākumu izpildītājs apgalvoja, ka mēdzot būt krietni sliktāk), pie lielāka ātruma iestājās panika un bremzēšana nebija ārkārtīgi vienkārši izpildāma. Pēc nogurdinošas stundas pa parciņa ietvēm radās ideja, ka vajag iemācīties slidot atmuguriski, kālabad vajadzētu mācēt apgriezties riņķī - zināt, ir tāds elegants paņēmiens, kā, aprakstot pusloku ar slidām, var apmesties par 180 grādiem. Protams, sarežģīti, tāpēc cirslītis izvēlējas to darīt ar atbalsta punktu. Un tā nu uz Briāna ielas garāmbraucēji varēja priecāties par cirslīti, kurš ilgi un dikti viņķelējās ap ceļazīmi, izmisīgi pie tās pieķēries un tik un tā ik pa brīdim nesavaldīdams kājas, kuras aiziet katra uz savu pusi.
   Satrauc tas, ka nekas vēl nav beidzies un cirslītis tiks tik ilgi tupināts uz slidām, kamēr pārvērtīsies par skrituļslidošanas gulbi.