Nav lielāku sūda brāļu par politiķi un vecu mūziķi, kurš joprojām gozējas savas vecās saules gaismā.

Ja es jums pasaku vārdu "anarhs", kādas jums raisās asociācijas?

Bez lūrēšanas gūglēs, čatdžipitijos, klodā vai, pas dies, dīpsīkā, utt utjp.

Kas tas ir?

Kā tas izpaužas?

Vai tas ir labs vai slikts?

Esmu uzsēdies uz Bastro un Rododendra. Viena veca, viena svaiga grupa. Bet abas ir ārpus laika.

mēneša sākums smaržoja pēc liepām, lilijām un vīgriezēm. tad bija tie grēku plūdi - nebiju mājās, bet to laikā bija nolūzusi pusplūme un iekritusi sīpolu/ķiploku dobē, applūdis pagrabs un nolijis tik daudz, ka puramalā stāvēja ūdens - virs potītēm. atradām manā pūrā sūkni "mališ", kas mazliet atviegloja pagraba atūdeņošanu. bagātīgie nokrišņi nāca ļoti par labu odu populācijas uzlabošanai.
bijām uz vienu no Aigu om! dienām Igaunijā. bija jābrauc obligāti, jo tā skaitījās aktivitāte "festival exchange" Interreg projektā. bet bija ritīgi kruti. sākumā barā gājām Džona Grizniča audio swarmā - visi savos telefonos skaļi atskaņojot viņa sagatavotu failu/skaņdarbu. ļoti sirreāli. pēc pusstundas bijām nogājuši mežā, kur uzstājās Meisterjaan - tā bija episka rūķu disene un es aizvien vairāk pārliecinos, ka igauņi prot priecāties un būt brīvi daudz labāk nekā latvieši. tur bija visādas tantes un onkuļi, kas kratījās un tirinājās Meisterjaanim kliedzot miķī "hardcore armastus". tādi paši latviešu tantes un onkuļi nemūžam tā nedarītu. tā vispār tam visam bija ļoti Sansusī-īga sajūta - es biju nozvērējusies šogad beidzot braukt uz Sansusī, bet tad uzkrita halča "gadsimta kāzās" un es atkal tomēr nebraukšu.
etnofestivāls pagāja norm. bija visādi nais izaicinājumi - sadarbības partneris toi toi, ar kuru biju sarakstījusies vēl pavasarī, bija aizmirsis pateikt, ka paņēmuši kkādu mega armijas pasūtījumu un savus toaletus uz festivālu nevedīs, ķīniešiem rezervētā un apmaksātā viesnīca pusnaktī, kad tur ieradās ķīnieši pēc 24h ceļā, izrādījās pilna, pufi bija sapelējuši, atbira gandrīz puse no brīvprātīgajiem, kas bija pieteikušies, utt. bet vismaz festivālā neuznāca tas dzeltenā brīdinājuma negaiss un viss kopumā pagāja labi. tikai biļešu ieņēmumi ir ļoti sūdīgi.
šonedēļ arī paspēja daudz kas notikt - man bija pirmā īstā tikšanās ar direktori, sapratām, ka viņa totāli nesaprot kas ir un ar ko nodarbojas kultūras biedrība.
trešdien vedu Mudīti uz sociālās aprūpes centru "Rūja" apciemot dēlu un viņa draugus. viņi visi tur ļoti jauki un sirsnīgi - Baiba atkal mani cieši apkampa un teica, ka mani mīl, Hermanis divreiz apraudājās, Sandris gribēja visko izstāstīt, bet es vispār nesaprotu, ko viņš saka, labi, ka Baiba un Žanna apmēram saprot un var iztulkot, bet Jānis likās tāds sagumis. tas bija labs darbiņš, bet es emocionāli ļoti noguru.
ceturtdien dzīvesbiedrs aizbrauca strādāt, es gāju uz busu, lai braukt uz jāšanas treniņu. gandrīz jau iekāpu busā, kad izrādījās, ka treniņš nenotiek. gāju atpakaļ mājās, gribēju visko sadarīt, bet kaut kā jutos ļoti sūdīgi. vakarā sapratu, ka man vienkārši ir drausmīga trauksme, bet es nesaprotu par ko un kāpēc (pēcfestivāla athods? PMS? perimenopauze? neziņa, ko iesākt ar savu dzīvi?).
piektdien, pēc ļoti sūdīgi gulētas nakts (man pēdējā laikā ir sabojājies miegs!!!!!) 7.35 kāpu busā, lai paspētu uz vizīti pie somatiskās terapeites. kad biju jau tikusi līdz Siguldai, viņa atrakstīja, ka kaut kas tur mainījies un viņa netiek. ļoti sapīku. nobraucu Rīgā, gaidīju, kad dzīvesbiedrs pamodīsies un varēsim braukt autošopingā un ļoti saliju. izmetām līkumu pa Rumbulas plačiem. tur nekā nebija. tad braucām uz Talsiem pirkt škodu ar notītu odometru. nopirku, man viņa patīk. tas arī bija pēdējais brīdis, jo volvo rīt beidzas skate un skati viņš nevar iziet. viņš gan paspēja nomirt pirms skates, jo dzīvesbiedrs Tukumā netīšām ielēja viņā benzīnu. tā viņš tur palika kkur mētājamies, jādomā kā to tagad nokārtot.
vakar drusku pabiju dārzā. šo to iesēju no sīpoliem un ķiplokiem atbrīvotajās dobēs. mēģināju kko izravēt - cīnīju bezcerīgo cīņu ar tīruma tīteni un kosām. sāk ienākties kabači, gurķi un drusciņ arī tomāti.
šodien beidzot biju mežā. salasīju drusku gailenes un vēl druskāk mellenes. mežā forši, mežā ir sajūta, ka dzīve ir īsta.

Garastāvoklis:: jāiet paliet siltumnica

Ja vēlme kaut kur Sarnātē atstāt auto uz pāris dienām, uz pārgājiena laiku, kur to labāk darīt vai nedarīt?

Ļetova ansamblis - Sākumā bija vārds (1992.g.). Tā ir skaista dziesma. Ļoti patīk ritma sekcijas akcenti un akordu progresija - vienkārša, bet efektīva.

Klausies grupu Rododendrs, nenožēlosi. Pirms 2 mēnešiem izdotais albums ASCENT EFFORT. https://youtu.be/q1LQEofO8dk?is=TXiXPrJn-l9OIDJe

Tiekās šo piektdien Sarkandaugavas kulta vietā “Jumts (aizbraucis)”. Uzstāšos ar improvizatīvu mini-lekciju par realitātes dekonstrukciju, ko pavadīšu ar savu eksperimentālo, introspektīvo ģitārmūziku, spēlējot to caur savu unikālo gear. Bez manis būs dzirdama Simona K (pasākuma tēvs), Dzintara Brieža (mikrotonālo instrumentu šūnskanis/slīdskanis izgudrotājs) un aktuālā komanda Normal25 (ceru, ka nesajaucu nosaukumu, pretēji kopētājmaitām esmu godīgs, visu rakstu ar roku).

Pirmo reizi mūžā pieteicos uz bezmaksas dzirdes pārbaudi. Ja interesē, google AUDIOMEDIKA (Stabu 2A).

No vienas puses vajadzētu būt gandarītam, ka arī mūsdienās pastāv grāmatu klubi un cilvēki lasa ne tikai sociālo tīklu sēnalas, bet arī labā valodā sarakstītas biezas aizgājušo laiku grāmatas. No otras puses, neizpratni rada lielīšanās ar savu nezināšanu. Par šo netikumu jau biju rakstījis pirms vairākiem gadiem. Vai tiešām labais tonis būtu izlikšanās par muļķi? Atklāti sakot, interneta grāmatu apskatus negribas turpināt lasīt tieši šī iemesla dēļ. Atbaida frāze: "Neko iepriekš par šo darbu nezināju." Un, nē, ne jau jaunieši vai pat trīsdesmigadnieki tā raksta. Ieteikt vai neieteikt lasīt, tas ir, manuprāt, lieki. Grāmatu cienītaji klasiku pārzina pat tad, ja nav lasījuši Viktora Igo romānu "Cilvēks, kas smejas". Grūti noticēt, ka raksta autore neko nav zinājusi par šo romānu. Pieļauju iespēju, ka viņa pieder paaudzei, kam 2015. gads un Nacionālajā teātrī no jauna uzvestais Imanta Kalniņa mūzikls pēc Viktora Igo romāna"Cilvēks, kas smejas", ir pārāk sena pagātne. Varu piebilst, ka mūziku ir aranžējis jaunākai paaudzei pazīstamais Jānis Aišpurs un lomās uz skatuves darbojusies Agnese Budovska, Maija Doveika. Vai tiešām ne reizi nav dzirdēta "Menueta" dziedātā Gvimplēna dziesma? Tomēr, ja kaut ko raksta, īpaši kā literatūras eksperts, kritiķis, modernāk - blogeris, nāktos vispirms pameklēt tīmeklī faktus. It sevišķi šajā laikmetā, kur visu pasaka mākslīgais draugs no Silīcija ielejas, un var arī uzrakstīt, ja pats to neprot. Kaitina šī paviršība pret valodu, stilu un arī faktiem.