Piektdien gāju ciemos pie ķīn.b. un, tā kā šausmīgi daudz skatos teļļuku, tad ar lielu interesi vēroju visu, kas notiek apkārt. Tā kā nenotika nekas, sāku skatīties debesīs, un tās mani pārsteidza. Skaidri redzēju svītru, kas padebešus pušu dala. Tie nebija lidmašīnas dūmi, jo tā līnija nebija gana izkliedēta. Es vispār savai redzei pārāk neuzticos, bet vēl man likās, ka tā svītra ir zaļa. Tas šķita aizdomīgi. Bet galīgi sajuku, tad, kad tā pazuda un parādījās no jauna. Pēc pusminūtes tā notika vēlreiz. Šajā mirklī es vairs nebiju pārliecināta par to, vai to tiešām redzu, vai tie ir augstprātīgi gļuki. Bija tikai viena iespēja, kā to noskaidrot. Kādam jāpaprasa. Vienīgais cilvēks, ko redzēju, bija kaut kāds jampampiņš ar fotostatīvu. Tas ir labi - ja ir fotostatīvs, tad cilvēks parasti mēdz kaut ko redzēt, līdz ar to nav slikti tādam paprasīt, ko viņš redz. Piegāju klāt, sasveicinājos un paskaidroju, ka gribu viņam kaut ko paprasīt. Un, kaut arī varētu likties, ka es nesu viņu cauri, jautājums ir pilnīgi nopietns. Džeks ir ar mieru atbildēt uz jautājumu, ja vien tas nebūs pārāk personisks. Liku paskatīties debesīs un pateikt, vai viņš tur redz svītru. Jā, svītru redz. Otrais jautājums - vai tā varētu būt radusies no lidmašīnas dūmiem? Nē, viņam šķietot, ka nav vis, jo pārāk sakoncentrēta. Prasīju, kādā krāsā ir tā svītra. Viņaprāt, zaļa. Tad gribēju uzzināt, vai arī viņš redz to mirgošanu, bet - tavu nelaimi - tā vairs nemirgoja. Bet es zināju, ka mirgos tūliņ, tūliņ atkal, tāpēc teicu, ka līdz nākamajam jautājumam mazliet jāpagaida, bet nedrīkst atraut ne acu no tās svītras. Pēc 40 sekundēm tā noraustījās. "Redzēji? Redzēji? Tu redzēji to pašu, ko es?" Zēns atbildēja, ka esot redzējis, kā noraustās svītra. Tas mani ļoti iepriecināja: "Lieliski! Tu redzēji to svītru. Tu redzēji, ka tā ir zaļa. Tu redzēji, ka tie nav lidmašīnas dūmi. Un Tu redzēji, ka tā nomirgoja. Tātad es to neesmu izdomājusi. Paldies." Tad es pagriezos un aizgāju prom. Bļin, pat ardievas nepamāju.