Decembrī bija tāda leģendāra balle, kur sienas apzīmējām ar pimpjiem. Toreiz viesības pametu kopā ar Gī, un, ejot mājās, mēs parciņā sastrīdējāmies tik ļoti, ka viņš palika traks un izšķaidīja manu alus pudeli. Par to viņš pēc tam ilgi atvainojās un gruzījās, jo vispār viņš ļoti ciena meitenes un alu un nekad netrako. Bet neviens no mums neatceras, par ko sastrīdējāmies. Vakar satikāmies, un, kad ķīn.b. ieraudzīja, ka pļāpājam, nolēma, ka labāk nejaukties, jo tūliņ varētu atkal iet trauki pa gaisu. Tā nenotika, jo esam tikuši pāri tam posmam, kad tie trauki ir dramatiski jāplēš. Tomēr centāmies izdomāt, par ko mēs varētu būt strīdējušies. Izčekojām visus iespējamos tematus, par ko es varētu sastrīdēties, bet nonācām pie secinājuma, ka mūsu viedokļi par svarīgākajām lietām (mīlestību, nāvi, modi, sociālismu) sakrīt. Visu vakaru pavadījām, mēģinot sastrīdēties. Cerējām uz to, ka varbūt, ja vairāk iedzersim, tad emocijas sitīs augstāku vilni un strīds sāksies pats no sevis. Un visticamāk būs par to pašu tematu, kas Gī lika zaudēt savaldību. Centāmies, bet nekas nesanāca. Nevarējām sastrīdēties.