Mans programmas vadītājs Luišs nekad mani nav redzējis pālī (to nevarētu teikt par citiem pasniedzējiem, bet, tā kā es zinu, ka viņiem besī Luišs, tad skaidrs, ka viņi necik par manām spējām nav ieminējušies).
Bet reiz Luišs uzaicināja mūs visus paviesoties viņa mājā. Kad tur ieradāmies, viņš prasīja, ko vēlamies dzert. Viņš piedāvaja 2 iespējas: kaut ko bezalkoholisku (norādot gaisā) vai kaut ko alkoholisku (norādot uz mani)

Vakar ēdām kādā restorānā, kur beigās paprasījām viesmīlim, vai viņš zina, kur ir veikals, kur sapirkties paiku. Viņš nolēma, ka nepietiks ar to, ka izstāstīs, kur ir veikals, viņš nolēma darbu patriekt nahujās un pavadīt mūs līdz veikalam. Pa ceļam viņš, protams, apvaicājās, no kurienes mēs esam. Par Latviju viņam viss bija skaidrs - kad iegājām veikalā, viņš paņēma mani pie rokas un sacīja: "Te ir kaut kas Tev!" Protams, viņš bija pievedis mani pie šņabja plaukta.

Šorīt devāmies uz savu pirmo lekciju te. Protams, bijām, pirmās, jo kavēšana ir ar miesassodu apbalvojams noziegums. Visi kavēja, un pirmais kavētājs bija Luišs, kurš, ieraugot mani, kas iepriekšējā vakarā nebija dzērusi, sveicināja: "Oh, You - Hangover 3!" Ir divi varianti - vai nu es vienmēr izskatos ļoti slikti, vai arī es vienmēr izskatos ļoti slikti.