piektdien vedu sandru pretī viņas lielajai radiokarjerai. tas, ka viņai būtu jābūt ar pilnām biksēm, bija jau sen skaidrs, tāpēc es klusībā lūdzu dievu, lai atgadītos kaut kas, kas novērstu uzmanību no "ohmygod,mani pirmoreiz dzirdēs visa latvija nopietni, gay". jau tad, kad dežurante pateica, ka iekšā esot kaut kādi zēni, bija skaidrs, ka jābūt kādai ķibelei. zēni tur rakstīja dziesmu, bet, uzzinājuši, ka mums būs raidījums, paklanījās, pieliecās, tik vien aizmirsa kā savest kārtībā studiju. tad, kad sākām runāt, atklājās, ka mans miķītis negrib darboties. tālab saucu šurp zēnus - gan jau šie zinās, ko darīt. atnāca zēns, kurš sāka visu labot. skatos, skatos un pēkšņi viņam saku: "man liekas, ka mēs esam kopā dzēruši šņabi." viņš atbildēja ar apmēram "ja? varbūt/droši vien". ceru, ka tas izskanēja ēterā. tad es atcerējos pavisam un šo brīnišķīgo gadījumu izstāstīšu arī Jums.

apmēram vasarā pēc devītās klases es nedēļu dzīvoju upeņu ielas dzīvoklī. tas ir - nav vecāku, bet ir ballītes. viena no ballītēm bija karnevāls, kura viesiem bija jāierodas kaktusu kostīmos. karnevālā piedalījās 3 cilvēki: es, frika un tobrīd frikas dzīvē aktālais zefiš. aktuāls nenozīmē, ka vini drāzās vai ko tur, bet vienkārši bija aktuāls. es uzskatīju, ka es esmu saimniece un tāpēc drīkstu karnevālā ierasties bez īpaša kostīma. frika bija ieradusies sarkanā samta kaktusa kostīmā, bet zefišam mati bija kā kaktuss. ar zafišu toreiz satikos pirmoreiz, jāatzīst, ka tā arī bija vienīgā vērā ņemamā reize. zefiš bija ievērojams ar to, ka tikpat kā nerunāja. un izprovacēt viņu uz to bija neiespējami (mūzikas patikšanas spēlē, šķiet, tālāk par izvēli starp electric six un janu tīrsenu netikām). mums bija šņabis. varbūt nav jārunā, bet ir jādzer. frika izdzēra maz gramu un nolēma, ka vairs negrib (kas mūsdienās būtu ļoti netipiska situācija), taču es nolēmu, ka turpināšu gan (kas mūsdienās būtu ļoti netipiska situācija), tāpēc mēs ar zefišu kļuvām par labākajiem draugiem. frika vēl ilgi un smagipēc tam šausminājās (kas mūsdienās būtu ļoti netipiska situācija) par to, kā elīna ar zefišu ir dzēruši šņabi, uzkožot melno šokolādi (kas mūsdienās būtu ļoti netipiska situācija). pēc kāda laika mēs ar z aizgājām gulēt, bet frika aplika augšā kārtot māju. kārtošanas procesā viņa atradu veselu lielo maisu ar dakšām, kaut pirms tam biju teikusi, ka man nav nevienas dakšas. neilgi pirms manas agrās mošanās frika sāka lasīt ojāra vācieša dzeju. mēs divatā pametām māju - viņa brauca uz savām mājām, es - uz lidostu pavadīt kaut kādus austriešu zēnus vai kaut ko tādu. zefišu atstāju ieslēgtu mājās. ne viņu vien - arī zīmīti, uz kuras bija rakstīts, ka aizbraucu uz lidostu, brokastis ir uz plīts (brokastu nebija vispār), būšu tikos un tikos. kad pēc pāris stundām pārrados mājās, zefiš vēl aizvien gulēja, es apgūlos blakus, pēc kāda laika abi pamodāmies un gan jau viņš nemaz neuzzināja, ka ir nonācis nedrošā stāvoklī (viens pats ieslēgts svešā dzīvoklī), jo zīmīti izmetu un imaginārās brokastis nospēru no plīts zemē.