aizvilku līdzi uz asinsdonoru centru jurģi, jo man vajag kādu, kurš varētu uzmanīt, lai mani nenobrauc mašīna, kad apgāžos uz ielu. tik daudz jurģis varēja, jo pašam bail no asins nodošanas, jo tomēr ir slimīgs veģētārietis. kad tikām līdz anketu pildīšanai (mīļākā krāsa, klases simpātija, uzzīmē kaut ko un tml.), pierunāju jurģi tomēr arī paņemt anketu, tikt līdz analīzēm un aiziet vismaz līdz dakterim un aprunāties par to, kas viņam būtu jādara, lai vismaz viņa bebīši varētu nodot asinis slimajai māmiņai (man). viņš piekrita tikai tāpēc, lai nebūtu garlaicībā jāsēž, kamēr es skraidu pa kabinetiem un šķaidos ar asinīm. es no daktera kabineta izgāju bišķiņ apjukusi, jo mani izbrāķēja. un nevis klasiskā nulles hemoglobīna vai spiediena, kurš mazāks par peļu spiedienu, dēļ, bet tāpēc, ka pirmoreiz kopš astotās klases mans svars ir mazāks par 50 kilogramiem, kas nozīmē, ka jurģis gultā ir mani paverdzinājis. tas vēl nebūtu nekas. no kabineta iznāk jurģis. domāju jau, ka nu iesim mājās ar plāniem labākai dzīvei, bet huju - jurģis ir nolēmis nodot asinis. šeit un tagad (jurge būs nākamais "šeit un tagad" vadītājs). asinīm līdzi viņš ielēja arī piecus latus, no kuriem pie kases atteicās - lai arī tie pārvēršas par ziedojumu! pēc tam viņš jutās lieliski un nolēma, ka šis ir tikai sākums viņa asinsdonora karjerai, kas būs krāšņa un ilga. es pa to laiku izdomāju, ka kādreiz, kad man  būs vārda diena, palūgšu visus draugus kopīgi aizbraukt nodot asinis, pēc tam klausīsimies bloodhang gang.