kad es būšu liela, izveseļošos no mūžā stulbākās slimības un apprecēšos ar oskaru vaildu, jo noticēšu pasakām un tam, ka viņš ir dzīvs. diemžēl tas var arī nepienākt, jo, sēžot cirka krēslā, kas varētu būt domāts maziem bērniem, manas kājas līdz zemei nesniedzas. pat pēc tam, kad uldis ir pārbaudījis, vai ar krēslu viss kārtībā. zajebala, izsauciet ātros. kačkas pirsiniņā tomas nāca klajā ar vēsti, kas jebkura draudzība beidzas ar grupveida seksu, vai arī ar vēsti, ka jebkura draudzība ar grupveida seksu beidzas. šoreiz vārdu kārtībai ir nozīme. un tad es sēdēju un domāju, kas tagad notiks, ja es pie kamīna sēžu ar četriem roņu tēviņiem, turklāt mums ir pīzdometrs, dibenbunbas un špricenmahinators, un tiek projektēts sekks piecatā (ar četriem roņu tēviņiem un vienu neroņu mātīti, tāpēc it kā uztuakumam nav pamata). un mēs esam baigie drugāni, kam nav nekāda sakara ar drugs. mums ir sekks piecatā, bet no rīta es un tēvocis pips, kurš priecājas par to, kas es būšu female māris olte, esam izkrituši no gultas. pusastoņos tomas man ir atsūtījis īsziņu ar pavēli sameklēt viņa atslēgas, kas, protams, ir jauki, jo vienmēr taču ir interesanti attapties četros vai piecos, vai sešos bez atslēgas un ar izslēgtu telefonu. mēs esam kā brālis un tētis, jo arī es atbraucu mājās un secinu, ka man nav atslēgu. tikai nezinām, kurš ir brālis, kurš -  tētis. teorētiski tomasam vajadzētu būt tētim, jo viņš ir piecsmt reižu vecāks un gudrāks, bet tad viņam vajadzētu izdzert četrreiz vairāk nekā man, bet man vajadzētu būt četrreiz appistākai, runāt muļķības un piņņāt par eksistenciālas dabas problēmām, kuru nemaz nav, kamēr mani glaudītu kā tādu kaķīti, bet ļoti daudz no šeit uzrakstītā ir nepatiesība, tāpēc īstenībā pohuj, kurš ir brālis, kurš-  tētis. mīl ju tik un tā.