Mūzika: | joi mitchell - come in from the cold |
kad es būšu liela, izveseļošos no mūžā stulbākās slimības un apprecēšos
ar oskaru vaildu, jo noticēšu pasakām un tam, ka viņš ir dzīvs. diemžēl
tas var arī nepienākt, jo, sēžot cirka krēslā, kas varētu būt domāts
maziem bērniem, manas kājas līdz zemei nesniedzas. pat pēc tam, kad
uldis ir pārbaudījis, vai ar krēslu viss kārtībā. zajebala, izsauciet
ātros. kačkas pirsiniņā tomas nāca klajā ar vēsti, kas jebkura
draudzība beidzas ar grupveida seksu, vai arī ar vēsti, ka jebkura
draudzība ar grupveida seksu beidzas. šoreiz vārdu kārtībai ir nozīme.
un tad es sēdēju un domāju, kas tagad notiks, ja es pie kamīna sēžu ar
četriem roņu tēviņiem, turklāt mums ir pīzdometrs, dibenbunbas un
špricenmahinators, un tiek projektēts sekks piecatā (ar četriem roņu
tēviņiem un vienu neroņu mātīti, tāpēc it kā uztuakumam nav pamata). un
mēs esam baigie drugāni, kam nav nekāda sakara ar drugs. mums ir sekks
piecatā, bet no rīta es un tēvocis pips, kurš priecājas par to, kas es
būšu female māris olte, esam izkrituši no gultas. pusastoņos tomas man
ir atsūtījis īsziņu ar pavēli sameklēt viņa atslēgas, kas, protams, ir
jauki, jo vienmēr taču ir interesanti attapties četros vai piecos, vai
sešos bez atslēgas un ar izslēgtu telefonu. mēs esam kā brālis un
tētis, jo arī es atbraucu mājās un secinu, ka man nav atslēgu. tikai
nezinām, kurš ir brālis, kurš - tētis. teorētiski tomasam
vajadzētu būt tētim, jo viņš ir piecsmt reižu vecāks un gudrāks, bet
tad viņam vajadzētu izdzert četrreiz vairāk nekā man, bet man vajadzētu
būt četrreiz appistākai, runāt muļķības un piņņāt par eksistenciālas
dabas problēmām, kuru nemaz nav, kamēr mani glaudītu kā tādu kaķīti,
bet ļoti daudz no šeit uzrakstītā ir nepatiesība, tāpēc īstenībā pohuj,
kurš ir brālis, kurš- tētis. mīl ju tik un tā.