game over, high score
ceturtdienas naktī es nekādīgi frikai, kurai šodien ir jubileja, nevarēju paskaidrot, kāpēc es viena pati esmu sandras mājās. vannā iešana man vienmēr ir īpašs process, jo jebkas, kas notiek reti, ir īpašs process. reiz ar tomu nospriedām, ka mums vēl uz mugurām ir fonofesta netīrumi. iespējams, tie ir viegli meli, jo līdz ceturtdienas naktij man virsū bija arī gdiņas netīrumi, jo festivāla netīrumus var nomazgāt tikai vannā. pēc maniem aprēķiniem sanāk kā sanāk. simts stundu ātrāk ierados endokrinologu ballītē, kur man bija jāatbild uz simts jautājumiem par savu darba vietu (ar kuru man nav nekāda sakara, jo man taču nav sakara ar daktorologiem).

pirmoreiz mūžā ar līvu saņēmām dūšu un aizgājām uz rokabilī, kas atrodas tieši pie līvas mājām. tas nozīmē, ka tam reiz bija jānotiek. tur satikām valteru krēsliņu, kurš vairs neesot romantisks, bet tagad ir ļauns un vispār ar mani gribot kniebties. vēlāk gan savu vēlmi atsauca, piesauca, atsauca, piesauca, bet, iespējams, tieši tas mūs ar līvu mudināja sākt sarunas par modi un puikām. netikām pat līdz manām mīļākajām biksēm, kad galdā bija jāliek fuckable topi. šķiet, kaut kas man nav kārtībā, jo manu topu iemītniekiem izplatītākais pamatojums bija "jo būtu smieklīgi". vissmieklīgākais jau diemžēl palaists garām. iedomājieties, cik tieši smieklīgi būtu bijis tas, ja mēs ar jāni strodu nevis vienkārši piedzertos un no rīta positivus ab festivālā spēlētu toxic spēles, bet pa kluso pārgulētu un tā visa rezultātā es, protams, paliktu stāvoklī. tā kā mēs abi esam goda ļaudis, neviens vispār nedomātu par abortiem vai tamlīdzīgām huiņām (vienīgi sandra man laiku pa laikam mestu ar nazi pa pieciem dzimumorgāniem atriebības vārdā), kaut arī būtu skaidrs, ka mūsu kopdzīve būtu neiespējama, jo vienīgais, par ko mēs varam runāt skaidrā, ir nekas vai kaut kas tamlīdzīgs. tā mēs sastādītu brīnišķīgu bērna dzīves plānu, kurā noteikti būtu ierēķināts tas, ka viņš neiedomātos prasīt neko par to, kāpēc viņš radies. un es bieži lietotu izteicienu "janci!" ar sakostajiem zobiem, ko esmu daudz satrenējusies mūsu un mārvela mūziklā "jancis".

šī iemesla dēļ es vakar aizgāju  uz cirku. labi, mazliet sameloju. aizgāju, jo lībekriss. un sava mīļotā futbola biļetes viņš vienkārši izmeta kokaudzētasvas miskastē. jā, mēs tiešām bijām cirkā. un es ar žokli līdz andergraundam skatījos, kā ir iespējami tik ļoti deviņdesmitie. beigās gan teju appiņņājos, jo iedomājos, ka visiem redzu cauri. un man jau no rīta bija sākusies tāda slimība, kuras siptomi parādās tikai tad, kad tie parādās. piemēram, klepus ir tikai tad, kad es klepoju, bet pirms un pēc tam nav pat tās klepsajūtas kaklā. nu, līdzīgi ar iesnām un sirsniņsāpēm, kas parādās tikai tad, kad zaudēts pingponga mačs, bet nekas pirms un pēc tam par to neliecina. braucu mājās ar domu ārstēties, bet, kad biju tikusi līdz dzīvokļa durvīm, secināju, ka atslēgas piekariņš, ko pirms tam biju sataustījusi somā, ir atslēgu piekariņš un viss, nevis atslēgu piekariņš ar atslēgu. padomāju, padomāju un izdomāju, ka mans labākais draugs ir mārvels (šķiet, tas arī rakstīts uz dažām sienām), kurš varbūt nav savās mājās, bet gaida vienmēr mani tur, kur ir viņš. viņš mani prot izģērbt ar acīm un bez neviena vārda novelk man skumjo mētelīti. es izplātos ar to, kā nu es smuki varu aizmigt, bet vēlāk atklājas, ka šoreiz tā ir tukša runa.

šis ir mans laimīgais rīts, jo esmu pieredzējusi 2 brokastis gultā, jo ceļamies divreiz. ņemot vērā faktu, ka pēdējās brokastis gultā man ir bijušas slimnīcā (tāpat arī priekšpēdējās, iepriekšpēdējās, iepriekšpēdējās, postpēdējās, subpēdējās un suprapēdējās). atradu ideju par bioloģijas celli, kurā es varētu ieslēgties, dabūt to, ko man piedēvēja pirms nedēļas (pilnīgu nevēlēšanos kādu satikt), un dzīvot skaistu dzīvi ar zinātni. zīmi, ka tā ir jādara, man deva zanita, paziņojot, ka, ja mans kods ir ekarkautkādiem cipariem, tad manas autekoloģijas zināšanas ir vērtējamas ar deviņām ballēm. bet man taču visa dzīve, visa ekoloģija vēl priekšā. galvkājus un koraļļu rifus ieskaitot.