2005. gada lielākās bailes
kad taisīju savu gada kopsavilkumu, nepieminēju gada lielākās bailes, kas principā ir visai svarīgs rādītājs. es nekad iepriekš nebiju sabiedēta ar šausmu filmām, jo nerealitātes sajūta nepamet. tad ģirts mani uzaicināja noskatīties "tvinpīku". ok, ok, kas jādara - jādara. nu, bļe, nobiedēja gan! 15 sekunžu gari skatieni tieši man acīs, no kuriem nav iespējams izbēgt, tā "dr-dr-dr-dr-dr" neilgā laikā nojauc to filmas-nefilmas robežu. bet tās anv gada lielākās bailes. arī tās, kad pēc tam gāju mājās, neskatoties nekur,nekur, lai neredzētu, kā cilvēki ar acu skatienu ieurbjas manī iekšā un kā viņiem pieaug gari deguni. lielākās bailes bija pukkelpop braucien laikā, kad atpakaļceļā izbaudījām amsterdamas jaukumus. sen jau biju aizmirsusi par to tvinpīku, kur vienā no galvenajām lomām bija bobs, kurš veikli prata pārvērsties no smalka jurista par briesmu vīru. tā nu es sēdēju pretī tomam un pļāpāju ar tomu par to, kuram no mums vilciens skrien cauri kauliem. tad paskatījos uz viņa zodu, un pussekundes laikā redzēju, kā seja paliek gara un mati izaaug vēl garāki un sāk viļņoties. ļoti, ļoti nobijos (3.lielākās bailes mūžā), bet kaut kā loģiski izdomāju, ka kkārtīgi jāaizspiež acis un jānokrata galva, jo varbūit tās ir tikai halucinācijas. ja viņš būtu bijis pie pilnas sajēgas, tad redzētu gada izbiedētāko skatienu, kas parasti vēsta, ka kaut kas ļoti, ļoti nav kārtībā.