tikko ar māsu gāju mājās. mums priekšā gāja puika. apmēram 4 gadus vecs. viņš teica: "pis nah!" kad pagājām viņam garām, viņš, ieraugot sarmītes kolātes deibenu, jestri iesvilpās. labi, to es piedomāju, bet vispār šis ir ievads manam nedēļas nogales stāstam. un ar katru reizi 5-6-7dienas gaidu aizvien vairāk, jo katru reizi viss notiek foršāk un neparastāk, un katru reizi iepazīsots a kaut kādiem dīvainās vietās un stāvokļos sasatptiem cilvēkiem.

stāsta sākums meklējams 5dien. piems pāris endēļām likās, ka tās mēdz būt dienas, kuras tajā nedēļā vairs nepārspēt. tātad 5diena ir kulminācija, pēc kuras iestājas atslābums. bet par to, kā atslābums neiestājās un spriedze pieauga, jālasa mazliet tālāk.

gāju iekšā depo un norādīju uz savu atrašanos viesu sarakstā, taču sargs teica: "es nezinu, kur ir viesu saraksts," tuklāt to darīja tā, it kā tā tam jābūt un es ar saviem jautājumiem dotajā vietā esmu abslūti lieka un iznīdējama. pavadīju kādu stundu ar riņķīti un briesmi uz ielas. teicām policistam: "labvakar!" tad atgriezos un pēc ilgstāvēšanas apsēdos blakus affair  (rinda bija pie depo ieejas, ne pieaffair ) pāris stundu laika kļūvām par tik labiem draugiem, ka viņu ņēmu līdzi uz astro bangu. kaut arī katrreiz man šķiet, ka pēdējā astro banga bijusi vislabakā, šoreiz man tā liekas pavisam ļoti, jo mums divas reizes zvanīja ričijs, kurš patiesībā ir tas pats vakara sesijas jānis!!! un spēlējams tieši to, par ko iedomājas viņš. masturbēt, pirmais rādītājs, ka kāds raidījums ir real indie, ir tas, ka zvana jānis. ir! pēc mīļākās mammu dziesmas ever atgriežamies depo, kur cilvēki, kuri varbūt paratsi nav ārāk dancīgi, tomēr sāk dancot. riņķītis man plecā iekož tik ļoti, ka man vēl aizvien tur ir sāpīgs zilums. neparasti, bet ap kaut cikiem naktī ierodasny (ceru, ka viņš bija appisies). mirklī pirms tam ar šārmu vienojamies, ka kāddien mēs trīs (es, viņš,frikadele ) tiksiemies pie kādas tējas tases un parunāsim par ainari virgu. satiku arī otrās jaukākās bedrītes.kaut arī viņam nav pārāk daudz sakāmā. vēl mazlietiņ sagriežu kāju, jo zābakos dancot nav forši. tas arī attaisno to, ka laiku pa laikam kaut kur nolīdu un nedancoju. to, ka nepaņēmu līdzi matu ruļļus, lai iespaidotu dārlis kagili, neattaisno ne-kas.

kad depo balle tiek apmēram līdz beigām, ny aicina ballētājus turpināt balli savā miteklī, kur notiek viens incidents gadā (tagad tur ir sevišķi droši, jo incidents jau notika nesen), publikā bija vērojama sajūsma ar šo aicinājumu, tamdēļ iedomājos, ka būs liela mēroga balle ar incidentiem, kas nebūt nepieklājas alberta ielai.tad gāju modināt riņķīti, kurš bija aizsnaudies uz dīvāna. nelietīgi aizsnaudies, zin. patiesībā es viņu vakara gaitā modināju vairākkārt, bet tas mani nepārsteidz. nepārsteidz arī tas, ka nevarēju pamodināt uzreiz. laikam pārstigts bija bļe apsargs - pediņš, kurš par labāko risinājumu uzskatīja pieiešanu klāt un fizisku iespaidošanu. ta nozīmē, ka tās asinis, kas pēc tam tecēja riņķītim pa degunu, nebija dēļ skābekļa trūkuma vai sašaurinātiem asinsvadiem. es vienīgi nesaprotu, kālab mums tajā bridī neienāca prātā doma izsaukt policiju. tiešām nesaprotu. bet biju tik dusmīga, ka 24 stundas runāju ar liepājas akcentu. jebkurgadījumiski ballētāji dodas pie ny . kādā brīdī gan saprotu, ka liela mēroga balle točna nebūs, jo uz alberta ielu dodas tikai es, ny , dārlis. bijām tik ļoti priecīgi par radušos situāciju, ka pat aizmirsām paskatīties zvaigznēs. izrādās, ka ir viena lieta, kas dārlim liek gultā apgriezties otrādi. tā ir the smiths dziesma par gaismu, kas nekad nepazūd. uzrodas picas vīrs. tā rezultātā es ēdu tā it kā piekostu cepumu pie tējas tases, bet abi puikas rij tā it kā ēstu skapi.

es nezinu, kāds sakāmvārds ir jāpielieto, bet kaut kāds noteikti ir, jo tā visu atstāt nevar. dārlis stāsta savu tīri psihiloģisko teoriju par to, ka gulēšanas laikā galvenais ir tas, lai galva silta, tamdēļ apguļas pie radiatoriem un galvu iebāž tajos. turklāt nozog vienu segu. tā, ka man un ny paliek viena. nezinu, kā tas nākas, bet beigās dārlis bija atsalis ļoti, ļoti bet visiem pārējiem bija ļoti silti. varbūt tas tāpēc, ka atklājām, ka man un ny  abi gali nav vienādos līmeņos. kā tas varētu palīdzēt sasildīties, nezinu, bet rīta sajūtas liecina pašas par sevi. tiem, kam silti, sāp galva. bet tiem, kas ēda skapi, sāp vēderi. jē, man līdzi ir brīvas dūdiņas komplekts - divi lūpu balzami, tad dārlim ir brīva vīrieša komplekts - minerālūdens un mandarīni. par to arī priecājamies.

neilgs laiks, un dodos jau mājās. te pēkšņi sāk vibrēt mētelis. "labdien, vai kolātes jaunkundze? šeit gvido jakobijs zvana..." vārds pa vārdam, joks pa jokam un viņš, kurš principā ir mana brāļa draugs ar patriotismu krūtīs, kļūst par manu nedēļas nogales labāko draugu. tā ir diena, kad viņu ir piecķārējis viens vienīgs cilvēks, bet tā dēļ vīnam jāzvana kādiem 50 cilvēkeim, jābrauc apkārt visu dienu un jāsajūk prātā. kad nolemts brauks uz maniem laukiem, gaidu viņu ierodamies pļavniekos, bet en viņš, ne vedējvīrs neko nesaprot no ielām - varētu braukt uz latgali, domājot, ka brauc uz vidzemi. tā es kļūstu par galveno mašīnas intelektu un vedu kungus ārā no pilsētsa. neveiksmīgi, protams, taču gvido saka, ka šo vietu pazīstot. tā rezultātā nokļūstam nahuj ulbrokā. braucam tālāk līdz remontējamajiem ceļiem. izlemjam, ka neesam nekādu lupatlaši un airējam pāri neatļautajām vietām kā tādi nēģeri. patiesībā gvido ir tik ļoti sajucis prātā tajā dienā dēļ tik daudz lietām ,kas jādara, ka sāk somāt, ka (viņš) ir mārtiņš freimanis, tamdēļ dzied mīlas balādes. un par zāli, kas NAV ceļa malā saka "cik lekna zāle, te varētu barināt trušus." pēkšņi esam pie līčupes tilta, kurš ir slēgts. nobraucam malā, lai vienkārši pārietu pāri un papriecātos par līčupes krastu dabu. tur ir lašu sistuve. paši laši nositās. tad vietējā pārdotuvē var nopirkt tādus par 1,99Ls/kg. bet, ja lasim ir sašķaidīts purns, tad  - 0.99 Ls. tad nolēmām, ka jābrauc tālāk, bet pirms tam līčupes krastos atradām lapiņu, uz kuras abām pusēm kāds bija sarakstījis iespaidīgu mīlas dzejoli. tik ļoti, ka gandrīz sasmērējām baltos mēteļus. kad atgriezāmies mašīnā izrādījās, ka tajā iemiesojies jods. dēļ pārslodzes mašīna bija nobeigusies. tā nu atradāmies nahuj līčos bez neviena cilveka bez mašīnas. pēc pusstundas cilvēku apzvanšanas atklājās, ka jāatskrūvē trubiņa,kur rakstīts "danger" un jāielej iekšā tur sūds. pēc ulbrokas - visi gudri, tamdēļ nolemjasm uz nekādu rūjienu nebraukt. tā vietā paklausos gvido jakobija jauno roka izlasīti. mašīna it kā bitīte un gvido sola sapakot rītdien manu brāli.

mani pieved pie autoostas, kur iesēžos autobuša rīga-lauki. un omcene paziņo, ka man palikušas lielas rokas. sarmas  ķermenī gan izmaiņu nav, jo :tai irsai vēl aizvien vajag trešdaļu nogriezt".  šeit neseko gari stāsti par govīm un bērēm, jo ātri aizgājām gulēt. no rīta mani modināja māte, kura teica, ka jāceļas, jo gvido jakobijs braucot šurp. paskatos telefons - jā, viņš jau ir mēģinājis to man zņot. pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņš tomēr iebrauc "bajāros" un dabū to, pēc kā dzinies pusotru dienu. tad jāiet padzert tējas un kafijas un jāizmoka ķermenis ar kaķiem. aizpampušas acis.

un tagad beidzotes iešu ēst šampinjonu zupu.