jau pirms mēneša apgalvoju, ka pēc atgriešanās no beļģijas gulēšu kā traka. šodien aizmigu p diviem pēcpusdienā un nogulēju līdz šim brīdim. pamodos, lai ietu gulēt, bet pirms tam fiksi izstāstīsu, kas ir beļģija un kāpēc uz turieni nākamgad dosies liels autobuss ar trakiem jauniešiem. un kāpēc autobusam būs vismaz divi šoferi.

pirms nezcik mēnešiem jau tika nolemts, ka ceļojuma liakā mēs nemeklējam komfortu, bet gan izejam uz piedzīvojumiem. kā smejies, nekur tālu pēc tiem nav jāiet, jo atnāk paši. gandrīz tāpat kā ventspils govs, kas kaut kādu cilvēku vadīta staigā pati. tieši tā lopa dēļ musu plānotais un aizrunātais vedējvīrs ar visu busiņu nokļūst cietumā tieši izbraukšanas rītā. tā kā sazināšanās ar viņu tiek liegta, nav īsti nojausmas, uz cik ilgu laiku tas ir. nolemjam, ka gan jau uz pietiekami ilgu, lai brauktu paši saviem spēkiem. rodas ideja par maršrutu rīga-stokholma-brisele-pukkelpop, ksas būtu visai jauki, vienīgi tas nozīmētu atpakaļceļa finansējumu pazušanu. kad esam apmēram gatavi jau šādam ceļojuma veidam, pēkšņi mums uzrodas iespēja tikt pie busiņa. vajag tikai šoferi, kas arī ilgi nav jāmeklē, jo sēž blakus. vienīgā problēma - viņš nekad nav veicis lielākus attālumus par rīga-liepāja-rīga + nav bijis tālāk par lietuvu, bet nekas anv tik melns kā to mālē. bet tagad viņam jābrauc līdz beļģijai. viņš nav debils, tamdēļ piekrīt. savukārt citiem jāsēž viņam blakus, jārunā ar viņu, lai nenotiktu visādas miega lietas, jāpadod visādas preces (cigaretes, ūdens, ēdins)m jāmasē galva, jo viņš ir zelta dievs. polijas līkumainie mazceļi ir ralliju ceļa nosaukum cienīgi, sevišķi mirkļos, kad ar transportu tiek traukts visādi garām visam kam. nu, apmēram, ka ar rokām jāapķeras galvai, jo liekas, ka tūliņ nomiršu. es gan nezinu, kālab pirms āves būtu jāapķer galva. kāpēc? pavisam foršā sajūta ir tad, kad aizmiegu vēl vācijā un ir doma naktī netikt līdz pukkelpopam, bet pēkšņi pamostos pie pie pukkelpopa kebabnīcas. tad beidzot harijs var iedzert liepajas garšiņas. tad beidzot var gulēt ar izstieptiem ķermeņiem tuprat pie busiņa. tad beidzot ar pamosties no rīta un sabēdāties par to, ka ir apmācies un vēss. bet netici visam,ko jūti! patiesībā ir silt un saulains, vienīgi gulēšana busiņa ēnā rada visādas maldīgas sajūtas. pirmā pukkelpopa diena ir visādu sauļu pielieta. un siltuma, tieši tāda, lai nebūtu problēmu gulēt teltī, ka nav uzcelta. tatad vienkārši ielīst tajā maisā ar savu guļammaisu. neuzcelta tā telts nav gan slinkuma pēc, bet gan dēļ dažu detaļu trūkuma. pēc telts neuzsliešanas var doties visādos piedzīvojumos. piemēram, engineers un subways nokavēšanā, diskusijām par to, kamdēļ kaiser chiefs vokālists klibo un dzied dziemu par hariju, dziesmu par hariju dzied arī art brut (my little brother), savu ļīgavaiņu sarakstam pievienoju tomu veku, labāko koncertu topam pievienojas the editors emocijas ar ģitāristu, kurš izskatās kā nomaldījusies pīta dvēselīte, timēr the bravery basists lec bungās, bet the polyphonic spree vīri un dāmas ir pilnīgi sajukuši prātā un visi 25 lēkā kā..kā...kā..nu nezinu kā kas, vienkārši viņi i pilnīgi ārprātīgi un lieto vienas un tās pašas narkotikas. four tet atver elles vārtus, bet adams gins atver guļamistabas vārtus, uz skatuves mestos krūšturus karina uz mikrofona un dejo kopā ar līvu cauni. līva caune gan nez kāpēc izdzēš zaķīšbildi no sava fotoaparāta. tiešām nesaprotu, kāpēc. kad grīna kungs vēlreiz uz skatvues saukts atkal to pamet, atmetu ra roku visādiem tur prodigy, lai lēnām, lēnām kūņotos uz telts pusi. lēnām tamdēļ, ka uz kājām ir tik tulznas, cik parasti uzrodas gada laikā. lēnām iet uz telti. tas nozīmē , ka nevaru to sameklēt un patuveni stundu plūstu pa telšu tūkstošiem, lai sameklētu savējo. tagad vairs enatceros, kā tur nonācu, bet pēkšņi pamodos no tā, ka mn ar roku kāpa virsū uldis rudaks, kurš bija ļoti pārsteigts, katajā lupatu kaudzē (teltī) kāds guļ. viņam, piemēram, telts atrašana prasījusi trīs stundas un somu ar visu fotoaparātu. vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz klāt ir otrā diena, kas ir ne tikai imagināri mnomākusies, bet patiesi nomākusies. tā, ka jāsamet savas un harija mantas visādās citās - uzceltās-  teltīs, lai kaut kas paliktu arī sauss. tiesa, lietus gžes nav pārāk ilgas, tātad smaidam ir ļauts atgriezties. bet,ja es būtu the coral, noteitki nospēlētu "skeleton key", kaut arī būtu tieši tik mierīga, cik viņi. festivāla laikā nemitīgi tiek meklēti un atrasti līdzinieki. piemēram, little barrie basists ir normunds valters. nezinu, kam  viņš ir līdzīgs, bet vhs or beta vokālists ir nokļuvis amnā līgavaiņu saralstā un licis dejot tā, ka par šo koncertu kāds beļģu puika saka, ka viss esot bijis skaisti un priekšā nenormāli dejojušas pilnīgi trakas trīs meitenes. bet man taču patīk! un goldie lookin` chain!! lielākais muļķu skaits uz vienas skatuves. the go team izrādās tik pretīgi dzīive izpildītāji, ka no pažīstmu cilvēk uacīm jānozūd uz divām stundām, lai atkal atgrieztos pie the futureheads, kur savu uzvaras deju dejo uldis rudaks. futureheads gan nekādu uzvaras deju nespēj nodejot. viņu vietā to pašu uz tās pašas skatuves izdara the arcade fire, kuru koncerts ir visvisskaistākais, ko jebkad esmu redzējusi. kaut kas tik aŗprātīgs, ka, izejot no turienes, no otras puses dzirdami pixies "where is my mind". patiesībā - i have no mind. protams, veiem bukeim atmests ar roku, un dodos ar brāli ieprikst kaut kādus dzērieniņus un idilliski sēdēt aiz sētas. turpat, kur sanākuši skopie flāmi, kas emgrib maksāt par biļeti, bet pixies grib skatīties. grūti saņmeties, bet tomēr sakoncentrēju visus spēkus, lai dotos uz maximo park, kuru vokālists ir no tās pašas elles izkāpis, kuru vārtus pirms diennakts atvēris four tet. puika aiz muguras piebļauj pilnas ausis, bet eju čurāt. lielām mokām aizkuļos līdz teltij, lai ietītos guļammaisā un vārtītos latviešu pilsētiņas pagalmā kopā ar dārza rūķiem. miegs nenāk, bet kājas ir tik piekusušas, ka grūtības apt aiziet līdz tualetei. tā nu tiek plēsti joki par uldi rudaku bez mitas līdz ierodas viņš pats. tas pat dod spēku piecleties un applaudēt. kā jau parasti tas mēdz gadīties, nekas nenotiek tā, kā plānots. ja esmu nolēmusi kārtīgi atpūtināt ķermeni, tad no rīta pamostos ne savā teltī, kur esmu ievēlusies apmēram deviņos no rīta. tamdēļ, ka visa nakts aizvadīta kaujās ar beļģu puiku vārdā bārbra. un pirmoreiz redzēju dejojam hariju egleinu. precīzāk - viņš dejoja ar mani. kad izgāžos ārā no telts  vēl pietiekoši dizzy, lai ar smaidu uzskātu dienu, jādomā, kur iet. un izdomāu. secinu, ka mans pukkelpopa iekārotākais vīrs nr. 2 ir klāt, patriks volfs ir mans kkārtējais līgavainis. es viņam labprāt katru dienu uz muguras ar pirkstiem zīmētu dzīvnieciņus un bailes. un retēji tg teitkajam, patriks volfs ir patiesi glīts. un nekādā gadījumā nav vajadzības tikt ātrāk prom, ia redzētu hot hot heat, jo pēdējie palikušie var tikt arīdzan pie bonusiņiem. turklāt hot hot heat galīgi nav stegas vērti, jo 1) man nav vairs cilvēku, kuri rūpētos par to, lai mazie visu redzētu (un paldies tiem, kaspar to rupējās), tātad neko neredzu, bet dzirdamais ir visai atbaidošs. tā arī neko īsti neredzu, satieku visādus cilvēkus un beigu beigāsa ar brāli dodos iepirkumos, lai turpmakās 5 stundas pavadītu pie telts malkojot vājas dzirdas, nepārtraukti smēķējot tabaku un runājot visādas lietas. jaukas lieta. pulkstens rāda desmit vakarā un jādodas uz pukkelpopa visiekārotākajiem māksliniekim - !!! jeb chik chik chik, jeb chok chok chok, jeb oi oi oi. ja ir iepsēja iegūt bezsvara stāvokli, tad tikai pie šiem citplaētiešiem. un nemaz nav grūti, kad kāds gāžas viršu, jo lietām vairs nav svara un spēka. spēks piemīt tiem cilvēkeim uz skatuves. un tik liels, ka pēc tam jāvārtās pa zemi un jābļauj: "jāāāā!!!!!". tas ir perfekts punkts visam fesitvālam un patiesi priecīga vau aizgāzties līdz teltij, lai mēģinātu drusku paballēties. vārds pa vārdam, joks pa jokam, līdz tg sāk intervēt visus, bet frika veido rudakšovu, kurā ir šādi varoņi: uldis rudaks un divi viesu, kas uzdod jautājumus. beigās visi kaut ku nogāžas, līdz paliekm mēs trīs - es, frika, uldis. uldis, kurš sola gaidīt mūs atgriežoties no alkohola meklējumiem. protams, nesagaida. tamdēļ varam apgulties uz viena piepūšamā matrača, lai pēc laiciņa es konstatētu, ka no tā esmu nogāzusies. guļu zem klajām debesīm, varbūt svaigais gaiss ir superciešā miega iemesls. kamēr pukkelpopa ār`metēi no rīta modina visus, es tikai guļu un guļu, līdz pamostos no tā, ka ieraugu, ka kāds vīrs mūs fotogrāfē. ta ir patiesi dīvaini, jo uzmodināt elīnu kolāti var arī ar acu midrkšķināšanu. nebūt nesteidzmeis projām, jo vismaz man patīk gulšņāt, kamēr citi meklē visādas noderīgas lietas. piemēram, mana noderīgākā lietas ir ceļazīme no polijas. blakus tai stāv patrika volfa krekliņš, kas jāvalkā visamz līdz pirmajam septembrim un bovija dvd. no pukkelpopa pa taisno dodamies uz amsterdamu, lai redzētu, kādas tad ir zvaigznes, kas izskatās daudz savādāk. man tik ļoti patīk nekārtība!!!! bet laikam policistam, kas pēc narkotiku lietošanas nakts modina mūs benzīntankā (un takal es nepamostos uzreiz), kārtība tīri labi patīk. runājot par likumsargiem - šī galīgi nebija vienīgā saskaršanās ar tādiem, pieliekam klāt arīdzan polijas un lietuvas ceļu policistus, jo neesam jau nekādi lēnīgie. berlīne ir sūds, ziniet. pārtikas veikala atršana prasa 3 stundas. un izkļūšana no tās - pēkšņu nokļūšanu 3 metrus platā, pilnīgi nepreizā blēras raganas meža ceļā un absolūtu benzīna beigšanos. busiņš mūs mēdz pievilt laiku pa laikm, piemēram, izrādās pārāk augsts autostāvietai, tamdēļ tam tiek noskrāpēts jumts. kaseši atskaņoājs ar laiku sāk nepildīt savas īstās funkcijas. taču tas, ka katrreiz, lai to iedarbinātu, busiņš irkopīgi jāiestumj, ir pavisam, pavisam romantiski. romantiski nav pamosties zem klajām debesīm un saprast, ka viršu līst lietus. romantiski ir agriezties baltijas štatos un pamosties no rīta no saules stariem. tik silts!!! un nav noslēpums, ka man neko daudz vairāk nevajag. atliek vien visam braucienam uzlikt smuku punktu ar afterparty, kur ulda rudkaa dj sets ir visforšākais, jo viņš nemaz nezin, ko liek. savukārt mēs artg esam visforšākie, jo visilgāk paliekam pie dzīvības.

stāsta morāle: DZĪVĪBA!!!