starro ([info]starro) rakstīja,
@ 2007-01-18 13:24:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Atalya - Giedula

Par ko man zobs uz omoniešiem

sēžam dažu tuvāko klasesbiedru lokā, atzīmējam manu astoņpadsmit izpildīšanos. Rasols jau ieturēts, gatavojos pūst svecītes, atkorķēt savu pirmo legālo šampanieti. Vēl man vakara programmai sagatavota bērnības diapozitīvu izlases demonstrēšana. Viss tā jauki un saviesīgi. Varbūt spēlēsim viesību spēles, varbūt pat ar bučošanos.. Pēkšņi atskan tālruņa zvans. Māmiņa paceļ klausuli. Zvana vectēvs – tā! Esot sācies. Tas, no kā visi baidījušies. Centrā ejot vaļā šaušana. Lai mēs steidzīgi ieslēdzot tālrādi. Visi saskrien pie televizora. Tiešām, ekrānā redzams, kā esplanādes tumsu pa brīdim šķeļ ugunīgas svītras, dzirdami karam raksturīgi izsaucieni – strupas komandas, panika. Tie trasējošie zibšņi debesīs iet krustu šķērsu, nav skaidrs no kurienes un pret ko un no kā. Bet skaidrs ir viens: Impērija dod prettriecienu. Brīdī, kad tauta no barikādēm ir atkāpusies, bet nekas vēl nav beidzies, pat tā īsti nesākoties.

Pie mums iestājas smags, drūms klusums. Atgriežos pie galda; pārējie paliek sastinguši skatīties. Ballīte ir beigusies. Kāds palūkojas pa logu, vai neredz pa maģistrāli pārvietojamies bruņu tehnikas kolonnu virzienā uz centra stratēģiskajiem objektiem. Ir pilnīga neziņa par notiekošā mērogiem. Tādā brīdī tikai iespējams iedomāties to sliktāko. Mēs zinām vēsturi. Mēs atceramies notikumus Tbilisi. Mēs ņemam vērā starptautisko politisko situāciju, kad pasaule aizņemta ar Līča Karu. Mēs apzināmies uz ko spējīgi brūkošas iekārtas lielvalsts militāristi un viņu neierobežoto pilnvaru devēji. Bet mēs nezinām, kas tieši tagad notiks tālāk. Ir tikai bažpilni skaļi nepateikti jautājumi.

Tādā brīdī pirmais par ko domā - tuvinieki – kur viņi, ko dara. Klases biedri ieņem rindu pie tālruņa, lai nomierinātu satrauktos vecākus. Bet vecākiem miers būs tikai tad, ja viņu bērni būs viņu tuvumā. Meitenes sāk steidzīgi atvadīties, puiši, pašsaprotami, dodas viņas pavadīt. Tikmēr fonā pa televizoru skan automātu kārtu trulie sprakšķi. Tas nav bojeviks, tas notiek tagad un tepat blakus. Ir pretīgi nomācoši.

Es gan nekur neeju, es paņemu rasola bļodu klēpī un lielu karoti. Piderasi, tie šaudītāji, domāju. Lai viņi būtu, kas būdami, lai kādi būtu viņu nolūki un mērķi, bet viņi ir izjaukuši manus svētkus.

Vēlāk gan atgriežas docents. Paldies viņam. Par karu un politiku mēs ne vārda.



(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?