Tā.
Tā. Atsevišķu notikumu liktenīgums ir pārgājis dzīves liktenīgumā. Tādā nozīmē kā fatālisms kļuvusi par predestināciju. Un, manuprāt, tas diezgan labi te nolasās. Pilnīgi jūtu, kā kļūstu par vidusšķiras pārstāvi nemaz nemainoties ienākumu daudzumam vai dzīves kvalitātei tās taustāmajā izpratnē. Kaut kad pancīgi domājošais vērtību noliedzējs sāka vēlēties ierakstīties sabiedrībā un virzīties augšup pa sabiedrības kāpnēm. Un tikai tāpēc, lai varētu graut sistēmu no iekšienes. Know Your Enemy – tā uz dumpi mudināja Zac de la Rocha no Rage Against the Machine. Un tagad esmu attapies tur, kur man bija jānokļūst. Agrāk šķita, ka visi ir tik stulbi, ka man pār viņiem jāvalda. (Pirms tam man šķita, ka mani nav iespējams valdīt) Tagad man šķiet, ka visi ir tik gudri, ka drīz man būs vieta viņu vidū. Esmu tuvu tai patiesībai, tā jau ir mana. Esmu viens no mums. Bet pa to laiku ir daudz šampanieša šauts. “Ko gan tobrīd juta mūsu kolektīvs?” (c) –Cīņas tuvumu, lūk, ko juta. Bija sajūta, ka mazās laimītes ir jāizcīna. Un ne tik daudz cīņā ar sevi, bet muļķojot pārējos. Bet allaž tas šampanieša malks ir bijis pārāk alkatīgi kampts, paši ziniet kā tas ir.. Bet dumpīgie var atļauties laist pa nāsīm laukā, ko nespēj norīt. Tik un tā no kakliņa dzerot tam dzērienam pavisam cita garša. Tāda tā kā nedaudz asiņu piegarša. Un izrādās – paša.