Vista vai ola?
Tas kritiskais brīnumainais brīdis esot dzīvības izcelšanās, nevis cilvēka rašanās (radīšana). Matemātiskā varbūtība evolucionēt pitekantropiem un australopitekiem par homo sapiens ir miljardiem reižu lielāka nekā izdzīvot pirmajai „nejauši” sintezētai aminoskābei vides stresa apstākļos. Brīnums – tā ir šūnu enerģētika, vielu transportprocesi, neorganisku elementu pārvēršanās par pašatražojošiem organiskiem savienojumiem, dezoribonukleīnskāju struktūru kombinācijas „ar jēgu un mērķi”. „Dievišķā dzirksts” – tas nav jautājums par saprāta izcelšanos, bet par katalizatoru pirmās organiskās sintēzes mūžīgajam dzinējam. Ģenētika ir tikai notikumu atsekošana, tur viss ir izskaidrojams, loģisks – mutācijas, adaptācija, attīstība. Arī saprāts nav nekas vairāk kā trenēts instinkts apvienots ar pieredzes reproducēšanas mehānismu. Tāda Gara nav. Tikai vienīgi kā tēlains apzīmējums. Bet jautājums par Gara (ne)esamību nerunā pretī Brīnumainajai Radīšanai. Nav ne cīņas, ne strīda: darvinisms attīsta kreacionistu uzskatus, savukārt „radītāji” veido platformu „evolucionistu” skaidrojumiem. Roka roku mazgā, tikmēr Radītājs atpūšas.