Pusmūža sievietes plēš man kreklu, glauda man galvu, bužina man matus, skaļi smejas, dzirda mani ar šņabi, liek man rokas uz pleca, birdina divdomīgus jokus, man ir kauns, es trīcu no aukstuma un muļķīga uzbudinājuma, sievietes – krievietes sasedz mani, izrāda gādīgas rūpes, „zaļās jumpravas” vietā piedāvā blakus siltu jumpravu, bet man šašliki nāk atpakaļ – .
Kur ir mans jumts? Čau, tas ir jau pavisam čau. Esmu cepelīns, gaisa balons, ziepju burbulis – lidošu līdzi. Jau sprāgstu