Palsijos lee jautaajienu:
"Ja tā pavisam godīgi - vai Tu šobrīd jūties tik stiprs, lai paliktu pēkšņi viens pats?"

šis jautājums mani samulsina
jo mēs jau visi esam vieni paši ! īsāku vai garāku laiku pavadot vierns otra burvīgajā kompānijā

vēl vairāk mani samulsināja tas, ka tik daudzi - praktiski visi - atbildēja, ka nē, viņi tādi nejūtas !!! vai tas ir kaukā "cilvēka cienīgi" ?


es varētu, es vienmēr esmu varējusi un vienmēr varēšu, aizbraukt uz Mozambiku/Meksiku ar pirmo vilcienu rīt, vērties ainavās aiz vilciena loga un izjust mieru un laimi un sajūsmu par notiekošo :)

nodzīvot ar "vienu sievu un vienu dzimteni" (dzejnieka vārdiem runājot) man vienmēr licies kā zārka vāks