- Madonna d'Ongero
- 25.4.06 13:48
- Nerakstīšu hronoloģiski -sākšu ar vienu no skaistākajiem piedzīvojumiem. Ar to, kuru varbūt pat varētu uzskatīt par tādu mazu, personisku brīnumu. Lai gan bija vēl otrs brīnums - bet par to nākamreiz.
2004.gada rudenī es pirmo reizi biju Šveicē,Caronā, kopā ar P., mazā, ļoti vecā pilsētiņā kalnos virs Lugano ezera, itāliskajā Tičīno apgabalā. Vienā no pastaigām mēs mežā uzdūrāmies baznīciņai, kura mūs apbūra. Visi ceļi bija piebiruši ēdamo kastaņu ežiem, ceļš cauri mežam mijkrēslī tīts, un tad pēkšņi - uzkalnē, gaiša un mirdzoša - Madonna d'Ongero. Tulkojumā, kā tagad zinu - Eņģeļu Dievmātes baznīca. Tā nav pārāk veca pēc Tičīno mērauklām - kāds 16.gadsimts, bet interjers varbūt pat vēlāks, jo baznīca ir krāšņi barokāli rotāta. Rotājumos - skulpturālajos veidojumos un freskās, varot saskaitīt 262 eņģeļus. Mums laimējās - tikām iekšā, bija atbraukusi kāda poļu svētceļnieku grupa. Starp citu - visi ar pilniem kastaņu maisiņiem pie rokas.
Brīdi kavējāmies viņu dievkalpojumā, bet vēlāko divu nedēļu laikā vēl pāris reizes gājām baznīcai garām. Kad atstājām Šveici, vairs necerēju tur atgriezties un Eņģeļu Dievmātes baznīcu vēl kādreiz redzēt.
2005.gada rudenī, pilnīgi negaidot un necerēti, nokļuvu Caronā vēlreiz. Atkal rudenī. Jau kādā no pirmajām dienām devos uz meža baznīcu. Tā bija slēgta. Tomēr caur durvju mazo, restoto lodziņu varēju ieskatīties iekšā. Patiešām aizrāvās elpa. Baznīcā, ejas vidū, stāvēja Madonnas skulptūra. Visa rotāta baltām lilijām. Kalniem baltu liliju. Pat vīstošo liliju smaržu varēju sajust. Visā baznīcā bija krēsla, bet viens krītošs gaismas stars no kāda loga apgaismoja tieši viņu, Jaunavu Mariju. Ilgi raugoties, man likās, ka Jaunava mani pasveicina. Man uzsmaida. Es, protams, zināju, ka tas ir vien redzes māns, tomēr gribēju tam ticēt. Un šī smaida pagodināta jutos vairākas dienas.
Dažas reizes vēl gāju baznīcai garām, taču pati baznīca un arī lodziņi bija ciet.
Atstājot Šveici, vēl mazāk kā pagājušoreizi es cerēju tur atgriezties, un uz visiem laikiem atvadījos no Eņģeļu Jaunavas.
2006.gada pavasaris - un es atkal dzīvoju Caronā, šoreiz - vietējā prāvesta mājā. Un - ticiet vai nē - 22.aprīlī es viena nakšņoju meža vidū, Madonna d'Ongero baznīcā, jā - baznīcā, vai, pareizāk sakot, baznīcas ermitāžā. Ermitāža - jeb vientuļnieka mītne - patiesībā ir mazs, pilnīgi labiekārtots dzīvoklītis pie baznīcas. Tas sastāv no ļoti askētiskas guļamtelpas un otras - lieākas, kura aprīkota ar modernu virtuvi, lielu galdu, kamīnu. Visas labierīcības. Vienas durvis ved ermitāžā no āras, no baznīcas sāna, otras - no ermitāžas tieši pašā bzanīcā. Jāiziet cauri mazai priekštelpiņai, kurā karājas zvanu auklas (tās gan nerausti! - brīdina prāvests, kurš mani atvedis), un nokļūsti baznīcā, blakus altārim.
Prāvests aizbrauc, mašīnas rūkoņa izgaist meža ceļā, un mēs paliekam vienas - es un baznīca. Apdullinošajā, svinīgajā meža klusumā, sārtā novakarē. Aizslēdzu baznīcu, pakāpjos uz kraujas - saules rietā aizgrābjošs skats uz ezeru un kalniem pāri pretī otrā pusē.
Jādomā par Ziedoņa vārdiem Noras grāmatā - cik tukšums ir pilns! Jā, par to pašu, citiem vārdiem, arī es esmu rakstījusi, tai gabaliņā par ceļa krustu pie malkas grēdām. Tagad es gibu labot, nē, papildināt - tukšums ir pilns ar Dievu. Ar viņa visaptverošo klātbūtni. Ar gara klātbūtni. Var jau saukt visādi.
Pēc tam es atgriežos ermitāžā. Līdz tumsai lasu, šo to pierakstu. Kad satumsis, eju iekšā baznīcā. Tur deg tikai viena vāra spuldzīte. Aizdedzinu sveces. Par visiem savējiem un arī tāpat vien, par svešiem. Par svecēm samaksāju, lai gan prāvests man ļāvis ņemt par velti. Mēģinu lūgties. Domās - nemāku. Tās juceklīgas, nespēju koncentrēties un dusmojos uz sevi. Tad lūdzos skaļi. Pašai tirpas pa muguru - mana balss tukšajā, tumšajā baznīcā. Tomēr vismaz atrodas vārdi un rodas sajūta, ka topu sadzirdēta.
Atgriežos ermitāžā, pagatavoju vakariņas - vajadzēja gavēt, ja? es nezinu, man nelikās svarīgi - pagatavoju, tātad, vakariņas, iekuru kamīnu. Vēl palasu un ap vieniem naktī eju gulēt. Baiļu nav. reizēm dzirdu ūpi mežā kliedzam. Tomēr, kad aizmiegu, vienubrīd jūtu kādu stāvam man aiz muguras. Lai gan aiz muguras neviens stāvēt nevar,- tur ir siena un Madonnas bildīte, reprodukcija no kādas grāmatas. Bet stāv aiz muguras, tad uzliek plaukstas man uz krūtīm (ne jau uz pupiem, bet augstāk), no sākuma tikai patur, bet tad sāk spiest. Un spiež spiež arvien stiprāk. Pietrūkstos - sirds dauzās kā traka. Paskatos pulkstenī - trīs. Vēl pirms neilga laika šis skaitlis man bija vienaldzīgs, bet, kopš noskatījos "Rozes eksorcismu", kaut kā vienmēr jāpiedomā. Eju uz virtuvi, pīpēju, Sātans taču baidītos nākt gluži vai baznīcā iekšā? Kādas muļķības. Bet nakts ir nakts.
Pīpēju, dzeru tēju, lasu Terēzi no Jēzus Bērna, "Kādas dvēseles stāsts". Jocīga grāmata, bet par to tagad nerakstīšu. Četros aizeju gulēt, pamostos astoņos - spirgta. Rīts ir tikpat brīnumains kā vakars. Atkal ieeju baznīcā - rīta gaismā tā izskatās uzposusies un svinīga.
Pēc brokastīm atbrauc prāvests un ved mani mājās.
Atstājot Šveici, es neloloju cerības atgriezties - jo zinu, cik cerības ir mānīgas. Īpaši tagad, kad man vārti uz turieni vaļā.
Ziniet, tracina vēlme, nē - drīzāk tāds kā pienākums visas šo pārdzīvojumu formulēt vārdos. Sev? Citiem? Vārdi ir pliki, un man nez kādēļ negribas meklēt kaut kādus speciālus, jaunus un īpašus vārdus piedzīvotā aprakstīšanai. Tas ir tik formāli. Vai nepietiek izdzīvot, sajust? - 23 rakstapiebildīšu
- 25.4.06 14:51
-
Buks
Vārds, ko iespējams pateikt, nav mūžībai domāts vārds.
Dao, ko iespējams izskaidrot, izstāstīt, nav īstenais Dao. - piebilst
- 25.4.06 14:52
-
smuki uzrakstīji.
man līdzīgas sajūtas par neatgriešanos. bet atgriezos. un tagad zinu, ka atkal atgriezīšos. kaut pēc 10 vai 20 gadiem. - piebilst
- 25.4.06 15:04
-
Aizkustināji. Tamdēļ vien ir vērts sajūtas pārvērst vārdos.
- piebilst
- 25.4.06 15:08
-
Paldies, ka padalījies.
- piebilst
- 25.4.06 15:13
-
skaisti. es rīt braucu uz Šveici, ja kas. uz Bāzeli, un nedaudz Berni.
- piebilst
- 25.4.06 15:28
-
OMG lj-cut kur tad pazuda? ;)
- piebilst
- 25.4.06 15:30
-
slinkums:)
- piebilst
- 25.4.06 15:42
-
paldies Tev par šo :)
(iekabināju tomēr smaidiņu) - piebilst
- 25.4.06 16:47
-
Skuka, Skuka, brīnums Tu esi. Man šķiet, ka Tu esi ļoti stipri Viņa plānā iekšā un jau sen. Un Tu jau darbojies Viņa vārdā, tikai pati varbūt vēl tam īsti nenotici. Nezinu. Piedod, ka bāžos te ar saviem prātojumiem. Tas, ko Tu raksti... zini, tas nebūt nav tālu no tās pašas Terēzes. Un tā sajūta, ka vārdos neko īsti nevar noformulēt, jā, tas tiešām tā ir. Tāpēc, ka tā arī ir cita realitāte, kaut arī tik pat īsta, kā visa pārējā pasaule. Ar sirdi to var atpazīt un sajust.
- piebilst
- 25.4.06 16:56
-
Ei, nu paga, paga!!!:) Ar Terēzi, ne to, ne citām, gan nesalīdzini!:) Un nav viņas arī man nekāds ideāls:) mīlu es sevi un dzīvi, mīlu sevi lutināt, mīlu mīlēt:)
bet tas "Kādas dvēseles stāsts" (līdz galam neizlasīju, nebija mana grāmata, bet prāvesta), jo tālāk lasīju, jo pretrunīgāku iespaidu atstāja. Ar visu veltīšanos un upurēšanos Jēzum, tā galu galā sāk atstāt gandrīz hipertrofēti egoistiskas personības iespaidu. Kas gūst gluži vai nepiedienīgu baudu no sava svētuma apziņas. Ja upuris cilvēkam sagādā tādu apmierinājumu, tad es nesaprotu - vai tas vairs ir upuris?
ai, nu labi, ko es tur saprotu:) - piebilst
- 25.4.06 17:09
-
Es jau to ne par rakstīšanu domāju, bet gan par piedzīvojumu Viņa plānā. Man arī ar Terēzi bijis pagrūti. Piemēram tas, ka viņa ar Jēzu runājas kā ar mīļoto vīrieti. Man šķita, ka vajag kaut kā abstraktāk un nekonkrētāk. Bet Terēze bija klostera cilvēks ar ļoti īpašu aicinājumu. Un caur viņu Baznīca atklāja ļoti īpašas attiecības ar Dievu. Tieši garīgās kārtas cilvēki laikam Terēzi saprot vislabāk. Ar laiku gan es arī Terēzi esmu iemīļojusi. Tas var izklausīties pilnīgi traki, bet es esmu piedzīvosi, ka viņa palīdz. Viņas aizbildniecība. Tādi, lūk, sadraudzības prieki.
- piebilst
- 25.4.06 22:10
-
Jā, jā, kas tur bij ar to tačku pludmalē, Golgāta tipa, ja? Atzīsties ka nu! :P
- piebilst
- 25.4.06 22:14
-
Da nu tevi! Parasta dzērājsievas taciņa:)
- piebilst
- 25.4.06 22:21
-
Aj, es jau neko :)
Tikai dikti nepelnīti Tu to "Viņa plānā iekšā" dabūji kaklā.
Es to ne sliktā nozīmē :) - piebilst
- 25.4.06 22:27
-
Nē, nē, Viņa plānam nav ne vainas. Tagad jau arī pasaulē notiek diskusija par attīstību starp evolucionistiem un, es nezinu, kā sauc - kreatīvistiem?... Un tad pa vidu ir trešie, kas nenoliedz evolūciju, bet saredz evolūcijā Dieva plānu, jo ir pārāk daudz zinātniski nekādi neizskaidrojamu lēcienu evolūcijā, sākot jau ar dzīvās matērijas rašanos:)
Vienvārdsakot, man nav nekas pretim būt Dieva plānā:) - piebilst
- 25.4.06 22:41
-
Kreacionistiem.
Man domāt, "zinātniski neizskaidrojamu" vairāk uzsvars jāliek uz "zinātniski" nekā "neizskaidrojamu". Zinātnieki arī ir tikai cilvēki un visādas muļķības sadomā, melno matēriju un melno enerģiju, piemēram.
Bet ne par to stāsts. Es arī šādos jautājumos neko nenoliedzu (un nekam nepiekrītu), bet tas atstāsts nudien bij pārāk labs priekš "Viņa plānā iekšā". - piebilst
- 25.4.06 22:45
-
jā, kreatīvisti skan smieklīgi:) bet kreacionisti ož pēc cionistiem:) reizēm uznāk tāds prāta apmulsums, kad visi vārdi liekas kaut kā nepareizi.
- piebilst
- 25.4.06 16:52
-
Pilnīgi zosāda uzmetās lasot. No pārdzīvojuma.
- piebilst
- 25.4.06 17:46
-
ļoti, ļoti skaisti =))
- piebilst
- 25.4.06 20:42
-
Ford Madox Brown
Paldies, ka noformulēji, padalījies - tā bija ļoti intīma aina. man ir bijis līdzīgi. Un es jūtu, ka šie brīži ir ļoti svarīgi - viņi pastāsta man par manu dvēseli, to kas ir aiz ikdienišķā un steidzīgā, bet kas patiesībā ir vissvarīgākais, no kā ir atkarīgs viss dzīves gājums.
- piebilst
- 25.4.06 22:28
-
mjaaa...atkārtošos, bet tiešām Tev sanācis skaisti uzrakstīt!
- piebilst