Šī gada labākais vasaras mēnesis ir septembris

Vairāk jūtos, kā bērns, kas spēlē "pieaugušos", nevis, kā pieaugušais.

svešinieku fāze

Šīs svelmainās vasaras diennaktis tikai aukstos ziemas vakaros šķiet panesamas. Tagad man ir pārāk slikti.

Gaidu negaisu.

bieži, ejot gulēt, iedomājos rīta kafijas pirmā malka garšu.

Varbūt rīt, kad modīsimies, snigs.

mans iekšējais dzīvnieks varētu būt lācis. galvenā pazīme - ziemā vajag daudz gulēt. pārējās niansēs arī jūtamas līdzības...

visgrūtākais ir iemācīties palikt miera stāvoklī, kad esi pieradis būt nepārtrauktā skrējienā.

šorīt sniegs tik skaisti vizuļoja saulē. kā bilde no kalendāriem ar dabas skatiem.

Mīļā, Dienasgrāmata!
Pirmā diena pēc atvaļinājuma - ik pa brīdim uznāk grūti apvaldāma vēlme sākt raudāt. Kad tieku galā ar to, parādās grūti apvaldāma vēlme uzrakstīt atlūgumu.
Tajā brīdī pieslēdzas un nelabā balsī sāk ķērkt veselais saprāts - kurš par dzīvokli maksās un bērnus baros?!

gribētos mācēt uzzīmēt liepiedu smaržu pilsētā.

pēkšņa, samtaina tā noķer, kamēr traucies cauri pilsētas dunai.
ieskauj tevi platām, sauli uzsūkušām rokām. smaržīgām un siltām.

un to vien spēj, kā ieelpot to tik daudz, cik vien vari! dziļi. dziļu elpu.
saelpot krājumus ziemas vakariem.

klausos lietus šalkoņu aiz loga un domāju par kokiem, kurus iestādījām

Man bieži gribās ko pateikt šeit. Domās vārdi jau sakārtojās glītās teikumu virtenēs un cēlos citātos.

Taču tiekot līdz klaviatūrai, iesākot rakstīt, iedomātais smukums pašķīst un paliek tikai neveikli vārsmojumi.

Tik krāšņas leduspuķes, kā veco ikarusu autobusa logos, pilsētā vairs neesmu manījusi.

palikts zem atslēdziņas. kluss. sprādzienbīstams.

sestdienas rītā pamosties kaut kad, jo var nelikt modinātāju, un saproti, ka nezini, ko gribi darīt. un nezini arī ko negrib darīt.

Jaunākā atvese, diezgan neomā, par to, ka modinu, nosauca mani par raganu.
Atbildēju, ka tādā gadījumā viņš ir purva mošķis - jo ir raganas bērns.

Atvaļinājums pirmā nedēļa - ikdienu sajūta kā sestdienā.
Atvaļinājuma otrā nedēķa - ikdienu sajūta kā svētdienā.

es neesmu drosmīgs cilvēks, ne pavisam neesmu.
bet ik pa laikam speru to soli pretīm nezināmajam. pirms tam izdzīvojot iekšējās šaubu un baiļu vētras. par kurām zin tikai daži. reizēm neviens neuzzin.
un tad metos.
kā šobrīd - izkāpu no pierastās, mazās ligzdiņas. un nav ne jausmas, vai tur lejā būs mīksts pēlis vai šķautņainas klintis.
bet varbūt attapšos turpat, kur jau biju.
un tad, mirkli apžilbusi, kā pamodusies no sapņa, pamirkšķināšu acis un turpināšu dzīvot ierasti.
līdz atkal uznāks kāda drosmes lēkme.

šodien atbraucot mājās, konstatēju, ka pirms 5 dienām, dodoties brīvdienās, esmu atslēgusi ledusskapi no elektrības.
saldētāvā bija gaļa.
tā smaka nez kādreiz izvēdināsies?
visu ledusskapja sastāvu ātri sapakoju atkritumu maisā, pat dubultā. un pašu ledusskapi berzu tik sirsnīgi, kā vēl nekad.
pēc tam izmērcēju un mēģināju atberzt bērnus, kuri mēnesi nodzīvojuši it kā diezgan civilētā vidē, bet kakli melni, ceļi vienos pušumos un zilumos (kas gan ir ok, jo nozīmē, ka ne visu laiku sēž pie datora vai TV kastes).
Un atberzt vajadzēja, jo parīt uz kāzām. jūras krastā. dēļ kā, beidzot esmu tiksui pie smukas kleitas. nu tādas ne ikdienišķas, bet tādas, kurai klāt vajag manikīru un frizūru.
nu labi, ne obligāti vajag, bet tad smukāk.