es neesmu drosmīgs cilvēks, ne pavisam neesmu.
bet ik pa laikam speru to soli pretīm nezināmajam. pirms tam izdzīvojot iekšējās šaubu un baiļu vētras. par kurām zin tikai daži. reizēm neviens neuzzin.
un tad metos.
kā šobrīd - izkāpu no pierastās, mazās ligzdiņas. un nav ne jausmas, vai tur lejā būs mīksts pēlis vai šķautņainas klintis.
bet varbūt attapšos turpat, kur jau biju.
un tad, mirkli apžilbusi, kā pamodusies no sapņa, pamirkšķināšu acis un turpināšu dzīvot ierasti.
līdz atkal uznāks kāda drosmes lēkme.