Iegremdējos vidusskolas bildēs, salaboju Ādolfu, izlasīju grāmatu.
Simto reizi sev nosolījos, ka darbu vairs neņemšu nopietni. Dzīvošu ne strādāšu. Lai kādas arī tam nebūtu sekas, esmu sev pirmajā vietā. Un apkārt man ir tik nejēgā forši cilvēki, ar kuriem ballēties un svinēt dzīvi, ka būtu grēks Jums uzgriezt muguru.

Kaut nu izdotos šo arī iedzīvināt un paturēt prātā.


UPD. Un vēl man liekas, ka esmu reāli veca. Jo skatoties 12.klases bildes viss liekas tik skaisti un jauki. Atgādina vecmāmiņu: bildējiet mani droši! ja ne tagad tad pēc desmit gadiem man noteikti šis bildes ļoti, ļoti patiks!
Man tagad ir apmēram tāpat. Forši tik un tā.

Un vēl viens.

Viens līķis tikko aizpeldēja.

Atliek vien pietiekami ilgi sēdēt upes krastā, lai varētu redzēt garām peldam ienaidnieka līķi.

Kad mēs visi būsim lielu, starptautisku astoņkāju ovneri, priecāsimies par dzīvi un fantastiski jauko ziemas sauli, mēs saviem padotajiem Ķīnā, Amerikā, Āfrikā un arī kosmosā teiksim šādi:


At the end of the day we don't care how you internally organize your rights, supervision etc in each and every country, but if I want to get more detailed information – in first hand it will be asked from you. Punkts.

Bet pagaidām atpakaļ pie virpas!

šonedēļ manai sarkanajai mašīnītei gadiņš. Un gadiņš, kopš uzjautrinu un izklaidēju dīlera un servisa darbiniekus. Viņi par mani zina vairāk kā ģimenes locekļi. Zina visus čē pē, zina, kas man patīk, kā braukt un kā vizināties patīk. Tāpat arī - kas nepatīk un ko gribas savādāk. Tad nu mans aizbildnis ņēmis tīri personīgi ne tikai izklaidēšanu testa braucienos, bet arī pareizās mašīnas piemeklēšanu. Viss notiek ļoti smalki. Man, protams, ķēdīte nesaslēdzās, bet jau divas dienas pēc kārtas šefs runā par jaunas mašīnas iegādi. Pirmoreiz kārtīgi sasmējos un pasūtīju dzeltenu lamborghini. Jo tikai labās filmās darbinieki katru gadu tiek pie jaunas a/m. Otrajā reizē, kad šefs noskaidroja nobraukumu un ieskicēja automašīnas aizrotēšanas kārtību, sāka izklausīties jau pavisam reāli. Noteikti prasīs arī trešo reizi. Man parasti pielec pēc trešās reizes. Darbu pieņēmu pēc trešās reizes, šoferēšanas pakalpojumus pēc trešās reizes. Arī jaunu automašīnu pasūtīšu pēc trešās reizes. BET. Ja tiešām darbosies shēma es-dīleris-šefs-es, tad šoreiz pārmaiņas pēc šampis dīlerim no manis.
Un tā piepildās patiesība par skaļi izteiktu vārdu. Gribu jaunu mašīnu, gribu dzīvokli, gribu kažoku un gribu kaut ko zelta un spīdīgu. Gribu sāļu jūru, karstas smiltiņas un sauli! Jāatrod tikai pareizās dzirdīgās ausis un viss būs!

Pusiepakojums karalisko garneļu
Apaļie risotto rīsi
Dārzeņu maisījums (burkāni, puravi, sīpoli, pupiņas utt.)
Grieķu garšaugu maisījums jūras veltēm
Svaigi malti pipari, olīveļļa, ķiploki, tomātu pasta


Viss pa pieskari. Šī bija pirmā reize šogad, kad gatavoju bez neviena uzraudzības. Patiesībā tikai, lai pārliecinātos, ka pavāra spējas joprojām nav mistiski uzradušās. Ēdienu gluži neizmetu, bet ēdu rīstīdamās. Droši vien atkal paies vairāki mēneši, līdz pieskaršos pannai. Tnx god, ar tiramisu un sierakūku varu tikt galā, vismaz divas ēdamlietas.

Atkārtoju vēlreiz: garšīgs ēdiens nerodas no labām sastāvdaļām. Visām nākamā gada vēlmēm pa priekšu soļo auto mehāniķis un pavārs.

Joprojām nopietni domāju par Jaungada kolāžu. Mistiski, ka esmu sevi izlaidusi vienmēr iegūstot/dabūnot iekāroto, bet nu jau ~divi gadi pilnīgi neizmērojas izgāšanās ar pastāvīgu dzīvesvietu. SS.lv mani nīst. Par katru sludinājumu pusstundas laikā saņemu noraidošu atbildi. Mākleri, kurš jau vairāk kā divus mēnešus pilnīgi bez seguma sola man dzīvokli, vairs par pilnu neņemu. Rīgā īres dzīvokļu nav. Rīgā nevienam īres naudu nevajag. Laikam vienkāršāk ir apprecēties un īrēt 3istabu dzīvokli, nekā atrast mazu, omulīgu miera ostu. But Im on a mission to succeed.

Katru dienu plānotājā būs stunda veltīta dzīvoklim.

Dabūju balvu par gada notikumu un kolēģi sabrauca pa ausīm, ka tiek veidota vēsture uzņēmumā.
Toties īres dzīvoklī jau 2 mēn nav pieslēgta gāze, viss kā vienmēr vienā grāvī.

Ir sajūtas, ko vienkārši nevar neiepukstēt.
Pag. ned. akcionāri bija Londonas Nasdaq un prezentēja savu biznesa plānu nākamajiem trim gadiem. Piektdien pat līdz manim nonāca ziņa par potenciālām izmaiņām arī Baltijā. Protams, nenocietos un brīvdienās izlasīju visu garo reportu. Attiecīgi uz darbu nācu pacilāta, ka vismaz skaidrs ir business rationale.
Šodien jaunā valde atbrauca ieskicēt nākotni. Un kas dīvaini - reāli jau saprotu, ka būšu starp tiem pirmajiem asniņiem, kas gulsies zem sniega lāpstas, tomēr sajūta kaut kādā pilnīgi neloģiskā rakā ir pacilājoša. Es priecājos un man vēderā ir taureņi.

Tas ir slimi, bet man tiešām ir sajūta, ka beidzot ir cerība uz pārmaiņām. Jo iepriekšējās tieši pirms gada man jau liekas kā sensena pagātne. Pilnīgi jūtu, kā kravāju mugursomu, lai atkal darītu kaut ko pilnīgi savādāku un ne pa ķeksi. And it feels so damn good. Un pieņemu, ka esmu viena vienīgā tāda starp saviem 300+ cilvēkiem šeit.

Tajā pat laikā varētu apņemties līdz sava mūža galam cept pīrāgus savam vadītājam. Man ir tik nenormāli, nenormāli paveicies ar tādu spēļlaukumu un tādām spēļmantiņām. So damn awsome!