Kad biju mājās un gaidīju to brīnišķīgo dienu, kad sēdīšos lidmašīnā un došos uz zābakzemi, iztēlojos sevi drukājam cibiņā par pirmajām izjūtām, par pirmajiem paveiktajiem darbiem.. visu tik skaisti un rūpīgi, lai pēc tam vēlāk pēc daudziem mēnešiem ielūkotos un atkal sajustu visu kā tikko notikušu.
Tagad ir pagājušas nu jau divas nedēļas, taču ko rakstīt man joprojām nav. Laiks velkas lēni, saule cepina ļoti, ļoti un es būtu gatava atdot visu un vēl mazliet vairāk, lai varētu iet uz augstskolu, darbu, darīt, darīt, darīt. Bet bez tā visa sasocītais celis man ir atņēmis pašu pēdējo pieciņu - ikrīta skriešanu. Bezmaz iekondzervēties un gaidīt labākus laikus. Āmen.



(šim postam vajadzēja būt tieši tik depresīvam, lai pēc tam būtu nepieciešams to kompensēt arī ar visām labajām lietām)