Šajā mirklī paiet tieši 12 stundas kopš esmu atgreizusies no trakā pasāciena..Ak, dies, nekad nebūtu domājusi, ka būs tik superīgi!! Šoferītis sagaida pie zīmēšanas, aizvizina mājās, saliek somas mašīnā, aizved uz kalnu un vēl 3 stundas izklaidē. Snowa pasāciens uz goda! Riekstu kalns tiešām rullē nenoliedzami! Tāāda boardercross trasīte un snowparks!! Tramplīni visām gaumēm- no 1.5m līdz pat 3..4m! Kjuut^^

Kalendārā noteikti jāievelk krustiņš- pirmā reize, kad tā īsti atrāvos no zemes! Patiesībā, ja kaut viens man būtu jautājis, vai lekšu, protams, atbildētu, nē.. BET- vai man kāds jautāja?! Tikai īss “seko mums” un pa kaut kādu kreiso taciņu tu tiec ievizināta trasē..un attopies tieši starp diviem tramplīniem, zemē kaut kā jātiek- leksi vai neleksi? LEKŠU! Ak vai, ak vai,nedomāju, ka braucot lejā no tramplīna, kut vēders!! Un beidzot arī Latvijas platuma grādos var dabūt asariņu..aww.. Labi, tik daudz par pirmo reizi boardercross trasē, bet kas notika snowparkā?! Blakus manējai divas trases ar nez..3metrīgiem tramplīniem?! Katrā gadījumā man viņi šķita kā īsti kalni.. pa tiem ālējās visi pārējie- braucu kopā ar 4riem profesionāliem ekstrēmistiem un vienu zaļu pašnāvnieku.. Nu, jā, meiteņu trase- pampaki ne aukstāki par 1..1,5m, tā kā līdzsvars man pagaidām nulle, no ātruma bail, un piezemēties pareizi neprotu, atrauties no zemes pareizi arī nē,tad.. Pirmais pampaks- uzleciens, lidojiens, piezemējiens- OK; ātrums pārāk liels, otro pampaku apbraucu, tuvojas pirmais mazais tramplīniņš- ātrums ir, uzleciens arī, atrāviens, lidojiens, kūlenis. Ne jau tas, samākslotais, trikveidīgais- nē- dabiskais ar galvu sniegā! Pieceļos, ātruma nav, uzbraucu pēdējā bez ātruma, pāršļūcu pāri un nobraucu uz pacēlāju. Un tā visu laiku. Trases malā stāv kāda džekiņa treneris un pēta trases. Manā pirmajā nobraucienā pēc kritiena: “Euu, kā iet?” Es: "Nu tā sāpīgi.” Otrajā nobraucienā pēc kritiena: “Nuu, un kā tagad?”. “Heh, ir OK. ” Trešajā nobraucienā: “Nuu, kā?“. Es: “Hehe, pie visa pierod!” Kad nobraucām pēdējo reiz un dumojāmies, man patica, ka pusstundu pirms maniem burvīgajiem nobraucieniem, tieši uz tā tramplīna kāds salauzis abas rokas! Ak vai, tāpēc es tur biju vienīgā meitene?! Hehe.. nu jā, sēdēju sniegā un paijāju rokas..manas mīļās, veselās rokas! Bet varbūt nākamreiz, kad piedāvā ķiveri, tā tomēr ir jāņem un jānoignorē fakts, ka izskatos un jūtos kā citplanētietis. Hihi. Galīgi jauki.

Kopsavilkums. Mazliet stīvs kakls un biki no ierindas izsists plecs, stīvi un sāpīgi muskuļi kājās, rokās un mugurā. Kaut kādi 2 random zilumi uz kājas un gurna. Galīgi labs un trakulīgs noskaņojums.

Mīnuss- esmu meitene, man ir bail no ātruma un lidošanas, man ir bail tikt sakropļotai un vēl bonusā viss pielec nejegā lēni. Un vēl es nogurstu. No malas visi mani izgājieni droši vien bija tikai knapa tizlošanās, bet what eva, galvenais, ka pašai labi :D

Mazliet par Raiņa faktoru asinīs. Kad izbraucām no manas mājas, mašīnā sāka skanēt tā tur TAA ”Girl, you will be a woman soon" un, kad norāpāmies no kalna un pārģērbāmies, tā skanēja atkal.. otro reizi jau tika atskaņota pilnā skaļumā sinhroni no abām mašīnām..awww awww awwwww ^__^


Atkal tā sasodītā sajūta, ka nav ko zaudēt un jāizmēģina viss. =)

Atcerējos brīvdienas.

Kā visi seši iespiedušies pasātā braucām pa līkumaino ceļu mājup. Sagurušas, tomēr smaidīgas sejas. Biju iesēdināta tronī- priekšējā sēdeklī- tā ar meitenēm darot. Spīdēja saulīte un baltums gar asfaltu mirdzēja. Jau ieplānots.. bijām runājuši, kā brauksim un vērosim, kā patraucas garām citi uguntiņu pāri, klausīsimies Star FM, nerunāsim, un būs vienkārši labi. Tā mēs tagad braucām, tikai ārā bija gaišs. Tumbās neskanēja nekas saldi sērīgs, nekas raudulīgs, skanēja seno dienu himna.."forever young, i want to be forever young" Atkal jau vēderā kņudēja. Attapu, ka viņi ir pārstājuši man bužināt matus un runāt par mašīnām, domāju- aizmiguši, bet, nē- viņi ar sapņainiem skatieniem raudzījās garām skrienošajos stumbros, es klusi kustināju lūpas kā izrunājot vārdus. Tā bija tā brīža himna.

Mēs varējām būt asinskāri pirāti vai- pašnāvnieki teroristi. Mums piederēja pasaule.

Dii rullz 4eva =)))
Es gan nezinu, kā mēs viņu dalīsim- pa stundām/ dienām/ nedēļām, jo tā ir
( TIIK superīgā dāvaniņa )

im delighted for those few around me ^^

Kaut kā traki..
Atliek tikai pāris nedēļas neiet uz iemīļoto vietu, kad mūsu celle jau ir aizņemta..jāsēž pie galdiņa visiem redzamā vietā. Crappīgi.
Nepraktizējot  ķirsi no sidra ar ierasto grāciju arī izvilkt vairs nevar. Un bārmenīc  nomainījies.
Viss nāk un mainās.
Tomēr vakara teiciens tapa:
"Sometimes I've been čakareited"