Atcerējos brīvdienas.

Kā visi seši iespiedušies pasātā braucām pa līkumaino ceļu mājup. Sagurušas, tomēr smaidīgas sejas. Biju iesēdināta tronī- priekšējā sēdeklī- tā ar meitenēm darot. Spīdēja saulīte un baltums gar asfaltu mirdzēja. Jau ieplānots.. bijām runājuši, kā brauksim un vērosim, kā patraucas garām citi uguntiņu pāri, klausīsimies Star FM, nerunāsim, un būs vienkārši labi. Tā mēs tagad braucām, tikai ārā bija gaišs. Tumbās neskanēja nekas saldi sērīgs, nekas raudulīgs, skanēja seno dienu himna.."forever young, i want to be forever young" Atkal jau vēderā kņudēja. Attapu, ka viņi ir pārstājuši man bužināt matus un runāt par mašīnām, domāju- aizmiguši, bet, nē- viņi ar sapņainiem skatieniem raudzījās garām skrienošajos stumbros, es klusi kustināju lūpas kā izrunājot vārdus. Tā bija tā brīža himna.

Mēs varējām būt asinskāri pirāti vai- pašnāvnieki teroristi. Mums piederēja pasaule.