Iegremdējos vidusskolas bildēs, salaboju Ādolfu, izlasīju grāmatu. Simto reizi sev nosolījos, ka darbu vairs neņemšu nopietni. Dzīvošu ne strādāšu. Lai kādas arī tam nebūtu sekas, esmu sev pirmajā vietā. Un apkārt man ir tik nejēgā forši cilvēki, ar kuriem ballēties un svinēt dzīvi, ka būtu grēks Jums uzgriezt muguru.
Kaut nu izdotos šo arī iedzīvināt un paturēt prātā.
UPD. Un vēl man liekas, ka esmu reāli veca. Jo skatoties 12.klases bildes viss liekas tik skaisti un jauki. Atgādina vecmāmiņu: bildējiet mani droši! ja ne tagad tad pēc desmit gadiem man noteikti šis bildes ļoti, ļoti patiks! Man tagad ir apmēram tāpat. Forši tik un tā. |