Biju prom astoņas dienas. Pirmo reizi tā nopietni bez interenta un telefona. Šajās astoņās dienās (nemaz nerunājot par darbu) notikušais:
Vecāki šķiras,
Vecāki dalīs īpašumus, arī to, kurā pašlaik mitinos
Nav un pārredzamā laika periodā arī nebūs naudas kredītam priekš pašai sava dzīvokļa
Šeit viss ir auksti,pretīgi un depresīvi

Informācijas par labiem un pozitīviem notikumiem, kam kaut nedaudz bet tomēr būtu ietekme arī uz manu ikdienu, nav.

Lai rītdien būtu spējīga uzņem arī visus "jaunumus" attiecībā uz veicamajiem darba pienākumiem, tagad iešu gulēt/paraudāt spilvenā.

Bija ieplānotas novembrī. Kaut kā pilnīgi greizi aprēķinot, jo plānus jau reāli liek kopā tagad. Laikam kaut kāda 9 mēn krīze. Kaut kas ir radīts, bet iznākums galīgi nav tāds, kā vajadzētu.

Kā man besī šitie sīkie, lecīgie bērni, kas iedomājas, ka visu zina, visu var, arrrrgh.
N-tā reize, kur atkal pierādās, ka nevienm, nu reāli nevienam nevaru uzticēties. Kādai ir jābūt asistentei, lai visu nesačakarētu?! Uz Viļņu braucot meitene it kā rezervācijas sapakojusi, kartes sadrukājusi, bet nu b*** tomtomā ieraksta nevis administrācijas bet kaut kāda kantora adresi, līdz ar to nelīdz mana 30min laicīgākā izbraukšana, tik un tā nokavējamies.
Tagad Helsinki. Jau no trešdienas lien virsū, ka atkal visu sagatavos un vī kādi tādi un šitādi jautājumi. B*** nu nav man laika ar viņu auklēties, vai ir par daudz prasīts izdrukāt rezervācijas, iečekoties un paskatīties karti lidosta-hotelis-birojs-lidosta. Vai tas tiešām ir par daudz? Nu mamma mia līdz lidmašīnai 4 stundas un es tikai tagad saprotu, ka iečekojies jau neviens nav, tas neviens guļ savu skaistuma miegu un kad paprasu izdrukāt, SMS atbild, ka nu gan nelaicīgi. Bitīt matos, blondā draudzenīt, ej ratā!!! Nu kā šitā var?!
Un tad es tā sēžu un domāju. Nafig es to bērnu staipu apkārt. Varbūt, lai tiešām labāk sēž birojā un kārto mapes. Man tagad nafig negribas viņas mūli redzēt rīt lidostā. Atsūtīja sms ar paldies. Lūdzu, dārgā. Pēdējā reize. Vienreiz piedodu, otreiz - nē.

Jā, esmu perfekcioniste. Jā, arī pārējos vērtēju pēc sevis. Un prasu no citiem tikpat daudz, cik no sevis. B**.

PS smieklīgi būs ar hoteli. Somi teica, ka Helsinkos ir 3 Radissoni. Droši vien būs jātaisa tūre, kurā no trim tad mēs dzīvosim! Labi, te jau ir sarkasma deva, bet nedod dievs.. nedod dievs!!!

Sēžu šodien un domāju. Tāda muļķīga situācija.
Pag.piektdien pakāsu privāto mobilo. Bet darba un pasākumu tik daudz, darba tel ir, nolēmu pazaudēto tel medīt "kaut kad vēlāk".
Trešdien komandējumā pakāsu bankas karti. Viļņā kaut kur. Bet. Nauda skaidrā bija, degvielu lej darbs, šīs nedēļas aktivitātes saplānotas tā, ka nekur pašai par pusdienām, snackiem nav jāmaksā, nolēmu karti atrast vai atjaunot "kaut kad vēlāk".
Vakar pakāsu darba telefonu. Naksniņās apēdu pēdējo paiku dzīvoklī. Šorīt no rīta brokastīm iztērēju pēdējo 1,62 LVL.

Naudas nav, kartes nav, telefonu nav. Sēžu tagad, novērtēju dzīves mazās lietiņas. Internetu, sauli aiz loga. Klusumu. Badu.

Sēžu un skatos uz savu steidzīgo dzīvi, maitiskuma pilno, pēc mērķiem skrienošo personību un domāju. Nez vai ir labi, ka ir tā kā ir. Vispār tā doma man ir tāda, ka šitā ņemoties viņi paši šogad droši vien ārā mani neizmetīs. Tāpēc būs iniciatīva jāņem savās rokās. Oktobris man ir pasludināts par profesionālo atskaites punktu, kur tiek noteikts departamenta nāk. gada budžets. Vajag kaut kā tā, lai uz gada beigām ir laika un iespējas pašai pasēdēt, paskatīties pār plecu, spogulī un saprast. Patīku es sev vai nepatīku tāda, kāda esmu?!

Skaitu minūtes, trinos un nevaru neko sākt darīt kamēr tas itālis nav prom. Precīzi nedēļa. Tik daudz laika vajag, lai mani nokaitinātu pats pieklājīgākais, klusākais un nemanāmākais itālis. Smieklīgi ne?! Viņš kā pelīte sēž savā istabā, kā bitīte ņemas ap itāļu valodas mācīšanu, piedāvā iet vakariņās, uz kino, braukt uz Itāliju.. vārīt makaronus.
Darbs ar sevi - neteikšu, ka ar mani ir tā, ka tie cilvēki, kas man patīk, tie mani necieš. Tie, kuriem patīku es, tie atkal man nepatīk. Un tiklīdz, kā kāds kļūst salkani jauks, man zūd interese un kļūstu par maitīgu maitu. Nē, tā noteikti nav. Iekšējā es sazvērestība pret ārējo. Esmu slima un tāpēc galvā visas šīs nejaucības.
Jo nesaslimu tā vienkārši, bet noejot nieka attālumu no Čaka līdz Brīvības ielai. Pietika ar pāris minūtēm, lai deguns, kakls plaušas, galva .. viss viss sāpētu. Un pat Dzelzs Vilka koncerts kļuva lietojams tikai pēc Jāgermeistera šotiem un tikai vecajos labajos gabalos.

Šodien es čīkstu un viss ir_. Tā kā ir. Rīt būs jauna diena. Būs prezentācijas un tikšanās un viss atkal būs labi.

Vīf, pāris dienas bet tik un tā - man mājās ir pašai savs itālis! (Brālis pārmet, ka izklausās pēc mājdzīvnieka). Tas tāpēc, lai es izietu no savas komforta zonas un ātrāk atrastu pati savu mitekli. Lūk tā. Viss, ko ieraksta Cibā, piepildās. Tāpēc es rakstu, ka gribu savu skaisto saulaino divistabu dzīvokli.
Un vispār pēdējā laikā dzīve kā pasaka - braukāju ar jauno mašīnīti, piedalos kursos ar riktīgām, pieredzējušām biznesa haizivīm.. nezinu, kā tas būs tālāk, bet šobrīd ļoti, ļoti gribas izdarīt kaut ko, lai justos šo medus maizi nopelnījusi.

Gossip Girl ceturto sezonu vajadzēja skatīties pirms gada/diviem. Tagad šie soundtraki pat ne uzplēš rētas, vienkārši brings back the memories.
Vēl zogu pēdējos mirkļus līdz mana svētdiena beidzot varēs sākties. Ar darba pienākumu slīpēšanu padotajiem un noslodzes/aktivitāšu mērījumiem. Izrādās, ka brīvdienu peak-point bija bioloģiski tīru charolais burgeru gatavošana radu lokā. And I wonder why such life doesn't bring enough action in a 24-year old life.

mdz_snifs neganti iesēja prātā domu, no kuras nekādi netieku vaļā. Nesaprotamais laiks ar dīvainajām gaismām, silto, tumšo gaisu un aso vēju. Ja varētu kaut kādā mistiskā veidā teleportēties līdz piekrastei, kur viss droši vien griežas virpuļviesulī un vējš sit elpu ciet. Apsēsties uz izskalota koka un iepadzerties šampi, tā ka burbulīši lēkā pa mēli un kņudina kaklu. Svinēt mirkli. Dī, im there ^^

Tad vēl apvienot ar siltām kājām un sausu degunu.

Arrrghh, vienvārsakot, biroja zaķis iekšā snaudošo panku vēl nav nogalējis pa visam. Tuvākais atvaļinājums pēc 3-4mēn. Snaudošais panks būs jāved ārpus LV - ja strādā muļķības, tad ne jau citu biroja zaķu deguna galā!

Beidzot vienā vakarā varēju nopirkt pilnīgi visu nepieciešamo!. Paraksti šopinga dievs nav tik vēlīgs, dienām ilgi nākas medīt pat visvienkāršāko štruntu, bet šodien rītdienas ceļojumam pilnīga gatavība, yay!

Nez kā būs ar visiem šiem maniakiem un airētājiem trīs dienas uz viena klāja!? Will see.