Esmu izmisumā, gribu priecīgas, pavasarīgas, skaistas kurpes. Bet viņu nav! Ne man atbilstošajos, ne dārgajos veicīšos!! Vienīgās daudzmaz derīgās vakar nopirku. Tumši zilas. Bet gribēju spilgtas, vasarīgas... tādas kā tās Ecco oranžās tām tikai papēdis par augstu. Katru reizi, kad ieeju veikalā, noelšos.

Un nogurums tāds, ka fiziski nelabi, neko negribas un jau tagad sāku zīmēt ainiņas, cik neforši būs. Tas laikam ir vēl viens apstiprinājums teorijai par apnikušu darbu. Kad apniks arī divi labākie klienti un kaifa nebūs no ārpus ofisa aktivitātēm.. Ko tad?!

Mana labākā draudzene ir ierakusies projektā. Tas nozīmē, ka esmu viena un pamesta. Man nav pat kompānijas, lai aizietu sestdien paklausīties Gobziņā.

Ceturtdien pirmo reizi mūžā pieņēmu jauno darbinieku. Kaut kā tik labi sanāca, ka abas gandrīz apraudājāmies. Piektdien salecos ar īpašniekiem un bimbāju ēdnīcā maniaka priekšā. Stunning.

Ir sestdiena un speciāli netiek darīts nekas, nekas saistīts ar darbu. Vajag iet paskriet.

Laikam oficiāli meklēju/gaidu darba piedāvājumus.

Kļūt labākai, pūkainākai, iecietīgākai vai beidzot atrast laiku atrast savu mājvietu. Man liekas, ka līdz galam pūkaina un jauka es pati sev tā lāga nepatiktu. Un komunikabla jau nu nekad neesmu bijusi, varbūt vēl vairāk distancēties no apkārtējiem būtu tiešām svētīgi!?

Man ir 23, bakalaurs un full time darbs. Paaugstinājumi un novērtējumi, bet tas viss tikai darba perspektīvē. Bet kad uz LV atlido draugi ar jautājumu "ko dari rīt pēcpusdienā" man reāli imaginārā dūre trāpa saules pinumā. Jā, nevajadzētu strādāt, iejūgties pilnā darba slodzē bet baudīt jaunību un mācīties, vienvārsakot, būt pankam. Bet visa realitāte kļūst arvien pielaizītāka un neinteresantāka. :[

Kaut kāds vāks. Pirmo reizi gada laikā esmu notrallinājusi VISU naudu. Kontā santīmi un izvilkt ceru uz maniaka rēķina. Mamma visādam gadījumam uz galda atstāja trīs latus. Briesmīgi. nafig man visu šito jauno drazu vajadzēja!? Tā iet, ka neskaita līdz. Fuj.

Njāā, stokholmiešiem ar savu pilsētu ir noveicies. Vakar tik jauks un saulains bija. Un jo dienas, jo skaudrāk apzinos, kāda potenciālā vientuļniece esmu.

Ir lietas, kas iet kopā tik nenormāli labi, ka pasaules radīšanas brīdī noteikti ir bijušas viens veselums. Tikai kādas neapzinātas cilvēka kļūdas dēļ tomēr sanākušas dalītas un tagad uzmeklējamas pa vienai:

Markess ar Rīgas balzāma krēma konfektēm un baltu kafiju pavasarīgā svētdienas rīta saulītē. Vēl tikai nav uzmeklēts pienācīgs muzikālais pavadījums, bet pilnībai esmu tik tuvu, ka negribas visu samaitāt ar kaut vienu neprecīzu skaņu.