Nelīdz paaugstinājums, algas pielikums un vispārējs novērtējums. Es izdegu. Nu jau viss besī un vakaros darbā gribas raudāt.

Uz Poliju nebraukšu. Kurpes pārdošu. Bet visādi citādī.. ārā jauks laiciņš.

Nakts negulēta, esmu aizvērusi acis uz pāris minūtēm, loģiski, ka praktiski pirms modinātāja. Iemeslu īsti nezinu, zinu tikai, ka visu laiku galvā maisījās darba kalkulācijas un plāni, kam kas jāaizsūta. Un tiklīdz kā aizvēru acis, tā rādījās vakadienas labais klients traka suņa ķermenī, tikai seja bija cilvēka ar platu smaidu un izvalbītām acīm. Nezinu, ko tas nozīmē, bet reāli es eju sviestā.
Šīs nakts analīze liek domāt, ka pareizāk būtu uz Londonu braukt sestdiena līdz trešdiena, lai vismaz nedaudz atpūstos no darba. No otras puses, man Londonā nebūs piekļuves darba meiliem un sistēmai, kas nozīmē, ka stresošu par darbu vēl divreiz vairāk.

Vakar baigākajā stila elementā aizvizinājāmies līdz ceļotājam, lai iegādātos klinšu kurpes. Kamēr abi kolēģi čivināja pa priekšējiem sēdeķļiem apstpriežot dūdiņu pakaļas un auto modeļus, es aizmugurē stresoju par zaudētajām darba minūtēm - lai tiktu no darba līdz veikalam praktiski jāšķērso visa Rīga, man joprojām tas jauniņais un vēl visi nepadarītie darbi kopā ar uzmācīgajiem klientiem. Domāt un iedziļināties kāpšanas apavos man, protams, nebija bijis laika. Kolēģis izpētījis tirgu, atradis atlaides un steidzīgi vajag nopirkt, lai svētdien kāptu.
Braucu tikai ar vienu apņemšanos - pirkt kaut ko reāli labu, ērtu un lai nesanāk atkal nopirkt kaut ko pārāk krutu, ko pēc tam nāksies labdarībā notirgot. BET. Veikalā uz vietas atklājās, ka beginneru modeļiem, protams, nav manu izmēru. Un tiem, kam ir, protams, cena ir trīsreiz dārgāka. Tad kad beidzot atradu čībiņas, kas it kā der, bet tikai krāsa nesmuka, tiku atrunāta, jo šīs čībiņas, lūk, nedrīkst būt ērtas. Paprasīju ciparu mazākas, kurās pirksti saliekti, visur spiež un berž un nopirku. Tad skrējām uz mašīnu un džeki plānoja kādas vēl darīšanas varētu pie reizes atrisināt, es aizmugurē čīkstēju, ka vajag strādāt. Kad bijām tikuši līdz Mildai (pusceļš) piezvanīja no bankas un pateica, ka veikalā esmu atstājusi karti. Pretojos braukt atpakaļ, bet paldies kolēģu saprātam, kas mūsu braucienu pagarināja vēl par pusstundu. Pēc tam par čībām aizmirsu.
Šorīt pamodos un atkal atcerējos. Izdomāju uzvilkt un "ievalkāt", bet kāja tā tirpst, ka droši vien pat stundu ar asarām acīs neizturēšu. Un tieši šeit un tagad, šajā brīdī redzu, kā mana imaginārā kāja otro reizi iemin svaigā, karstā un vēl nedaudz kūpošā govs pļekā. Ne tikai sajūtas, bet arī smaržas sajutu brīdī, kad iegāju virsotnes lapā, kur melns uz balta bija uzrakstīts "Lieliski pieguļošas, komfortablas un precīzas. Speciāli izgatavotas mazpieredzējušiem iesācējiem, kuri apgūst klinšu kāpšanas iemaņas. Paredzētas gariem, klasiskiem maršrutiem." par četriem latiem dārgāk kā manējās. Mēs tam veikalam stāvējām blakus, kad gaidījām kolēģi atbraucam. Tur bija mūsu firmas logo, par kuru pajūsmojām. KĀPĒC, ***, es tur nevarēju ieiet pirms ceļotāja un nopirkt ērtās beginneru kalnu čības, kāpēc? Kāpēc man nekad nav laika iespringt un atrast sev vajadzīgo!? Ja ezim jau ir skaidrs, ka citiem uzticēties vienkārši nevaru. FAK!

Mēs ar kolēģiem parasti pie pusdienu galda bīdām kaut kādas filozofiskās sarunas par pretējo dzimumu. Tā doma ir tāda - mēs visi čomi un labi paziņas, tāpēc varam viens otru izmantot pretējā dzimuma izprašanai. Pagājušo nedēļu stāsts bija par to, kā sievietēm nav jēgas kratīt sirdi vīriešiem, jo viņi tik un tā nekad neko nesapratīs. Savukārt mums draudzenes teiktais dažkārt aizķeras tā, ka vari just dienām ilgi un naktīs negulēt.

So man tagad vairs nepietiek tikai ar čatošanu. Sirds pilna, asaras gandrīz jau līdz malām un Dī par šitā visa sākšanu tu man esi parādā vienu garu tējas dzeršanu martā. Cheers.

Apzināti taču neviens pāri man nav darījis. Tāpēc galvu augšā, smaidu līdz ausīm un uz priekšu. Rītā gan, ne šodien. 

Sen nav bijis tā, ka zinātu, ko gribu. Tagad beidzot likās, ka šito labprāt mācītos. Arī tie 6k neliekas tik traki, dalot uz 2,5 gadiem BET iepriekšējā izglītība man nav finanses un arī 3 gadu pieredze ne finansēs. Vai tiešām man nav lemts izmācīties to, ko gribu?! Vēl vienu bakalauru negibu! Gribu lielas un pamatīgas zināšanas tūlīt un tagad. nu ok, divu gadu termiņā.

Man nekad nav bijušas baigās asociācijas ar VS, zinu tikai, ka tas ir kaut kas smukiņš un laikam ļoti dārgs, jo manā ceļā nav gadījies. Tas arī viss.
Bet tagad TV7 rāda VS šovu ar tiem nenormāli skaistajiem spārniem, spārniņiem, spalvām, lentītēm... eh. Nenormāli skaisti. Sajutos tā kā līdz šim būtu palaidusi garām kaut ko ļoti svarīgu un skaistu. Tam šovam ir enerģijas lādiņš, kas iesprūk pat manā slimnieciņa cellē!

Un tas viss liek aizdomāties par to cik šausmīgi nesievišķīga esmu. Šito man jau vajadzēja būt redzējušai. :(

Anyways, jaunais gads ir sācies. Esmu slima jau kopš iepriekšējā. Un lai arī nav lielu plānu un to-do listes, man ir tāda patīkama sajūta, ka šis būs liels un labs gads. Un es arī kļūšu labāka. Pilnīgi jūtu :)

Samērā spilgti atceros to silto, bet s*dīgo dienu, kad ar asarām ačelēs uz līmlapiņas uzrakstīju, aizlocīju un noliku pa tvērienam. Ik pa laikam, netīšām atrodot, skābi nosmaidīju. Taču aizvakar atkal izlasīju, bet šoreiz jau ar patiesu gandarījuma sajūtu. Tikko vēlreiz pārliecinājos. "Atceries, ka nedabūt to, ko gribi, reizēm ir brīnišķīga veiksme!"

Bieži negadās tā, ka kaut ko nedabūtu. Bet, ja tomēr, tad viennozīmīgi pēc šī apgalvojuma. Sēžu, domās situ plaukstas un priecājos.

Un viss vienmēr notiek tieši tad, kad ir jānotiek un tā, kā ir vispareizāk pēc lielā plāna.
Dies dod, rīt lai lielais plāns būtu iegrozīts man par labu. Tā, lai viss iet pēc maksimālās programmas un šefs beigās dabū uzsaukt šampi!

Mazliet dīvaini tā skatīties, kā klients jaungada dāvanām iepērk radiem apdrošināšanu. Zvanās, prasa dzīvokļu platības, sērijas un pēc tam tā "ai nu neko neko es tāpat vien" :)) Visām sākuma datums 01.01.2011. Sweet!