Labi. Man tas ir jāizdara un miers. Jāuzraksta. Dzirdēju Paganini 24. kapriči solo vijoles izpildījumā. Vijole vērta miljonu un Stradivari pagatavota. Un tas viss notika Rundāles pils Baltajā zālē. Punkts. 

Ja man būtu teikšana jaunas, labas dziesmas netiktu izlaistas nesezonā (lasīt - slikts laiks, nomākts garīgais, viss ir sūdīgi). Citādi tagad viss jaunais arī turpmāk asociēsies ar šo laiku un sajūtām. Daudz prātīgāk taču būtu palaist pavasarī/vasarā, tad lai rudenī un ziemā varu klausīties un atcerēties siltumu, jaukumu, visu labo ;/

Īsāk sakot, rudens ir skāris līdz mielēm. Vēl šī nedēļa labi saplānota, bet, kas būs tālāk, galīgi nav skaidrs.

Mammas draudzene, pēc pārliecības un dzīves aicinājuma žurnāliste, ieskicējusi savu skatu uz Ādolfu. Nez vai viņš tur meža vidū vijoles grebdams varēja iedomāties, ka par viņu tā sajūsmināsies? No viņa mēteļauduma man draudzene stallī svārkus šuva, viņa platmale un gludeklis ar rubļiem pilns stāv uz istabas plaukta. Viņa māla ievārījumu pods ar nepabeigtiem adījumiem zem krēsla. Mums visiem ir pa kādai mīļai atmiņai. Man gan tikai nostāsti un viņa lietas. Mūsu laiki nepārklājās, bet kaut kā patīk dažkārt aizdomāties un pasapņot, kā viņam tur vienam gāja.

Bez zābakiem traumētas atmiņas saistās arī ar siltajām biksēm. Trauma gan ne praktiska, bet emocionāla un iegūta brīdī, kad atskanēja sauciens "tev uz pakaļas mamuts?". Tāpēc bikses esmu nolēmusi sabiedrībā vairs neuzvilkt, cenšos nonēsāt braucienos uz laukiem, bet arī tur viss neiet tik gludi kā vēlētos. Atbrauca ciemos krustmāte un arī ieķiķinājās "tev uz dibena mamuts?" Kad līdzcietīgi ieminējos, vai mēs lūdzu nevarētu izlikties, ka tā mamuta tur nav, brālis ar sievu centās visu vērst par labu kā no pilnības raga bārstot idejas ar uzlabojumiem: "Akurāti piešuj klāt Sexy Mammut, Hot Mammut!!! "

Un vēl man gribas viskautkur braukt un visko darīt, bet nav ne mazākās saprašanas, tieši ko un tieši kur. Steidzīgi vajag to vismaz-piecgades plānu un vīziju.

Bet šovakar gribu uz:
1. Londonu lai var zem Mr. Hudson dzīvokļa bārā paņemt vienu "Straight no chaser"
2. Itāliju, Boloņjas Mākslas akadēmiju un Venēcijas pavasari (vēl vienu pēdējo reizi un tad basta ar zābakzemi)
3. ASV ar playerī "Augustana - Boston"

And then i'll start a new life.

Zābaki pārdoti. Novērtēju jaunajai īpašniecei uz kājas un jāsaka, ka vismaz tā krāsiņa bija smuka. Malacis, Morwen, laba gaume :)

Šitie trakie vēji dzen mani izmisumā. Vajag noskatīties Depa Šokolādi un papriecāties par mierīgākiem ziemeļvējiem. Vajag atkal kaut kādu plānu, saņemties un aizčāpot līdz Reaktoram, nodoties fiziskā manis mocīšanai. Lai, ja viss cits ir sūdīgi, vismaz var uz sevi spogulī paskatīties.

Šodien vizinājos savā dzīvē dārgākajā transporta līdzeklī. 200 000 EUR un pa skaisto. Interesanti, kas būs tas, kas šo summu pārsitīs?! Ceru uz privāto lidmašīnu vai okeāna ātrumlaivu ^^

Braucot lielajā darba mašīnā pāri salu tiltam skatīties uz sārtajām debesīm, to atspīdumu Daugavas ūdenī un visam pāri Rīgu.. manu skaisto, izgaismoto pilsētu naktī. Fantastiski. Pilns bagāžnieks ar prezent info, portatīvais ar visa veida kalkulatoriem un trīs dienas ārpus ofisa ikdienas. Ļoti patīkama atslodze! No rīta paspēju sakasīties ar kolēģi. Mūsu attiecības ir pasliktinājušās kopš viņas pazeminājuma un mana novērtējuma. Well, sagaidīt nevaru, kad beidzot tikšu prom no tā pīļu dīķa. Gribas domāt skaidrāk, redzēt plašāk, darīt vairāk un visam pāri redzēt no lielo jēgu, kura saslēdzas ar visām sīkajām ikdienas darbībām. Un ticu, ka redzēšu to skaidrāk, kad šīs mazās, nepatīkamās ikdienas ķibeles tiks no maniem pienākumiem noņemtas.

Un tad par sestdienas darbu pienāksies kompensācijas diena, kuru vajadzētu izmantot izšmaucot kaut kur uz tuvējām ārzemēm, tas vispār būtu ideāli, bet tuvākajā laikā laikam nesanāks. Būs jāpietiek ar Gandra rīkoto Dabas skolu :)) Šodien vēlreiz pārskatīju pieejamo infu, un šķiet, ka būs nejēdzīgi jauki! Vismaz gana daudz enerģijas, lai bez atelpas pirmdien atkal mestos iekšā nepatīkamiem sīkumiem pilnajā darba nedēļā. Bēēt līdz atslodzes lietām vēl jānodzīvo! Rīt pusastoņos jau jāsēžas pie stūres, sešos atpakaļ Rīgā, pusstunda smadzeņu pārslēgšanai un septiņos tikšanās/prezentācija tā uz stundiņu. Ceru ap astoņiem beigt. Un tad droši vien būs jau par vēlu skriet ciemos pie radiem.. Bet prioritātes ir sadalītas, tur vairs neko.

Sūtīju linku brālim, bet šeku reku sent to: Marco! Sasodīts! Kā var neveikties!! Labi, ka vismaz tā valodu barjera, cerams noturēs par vīrusu un pārcels mani uz zpamu vai bloķēto kastīti. Lūk, perfekts piemērs, ka daudz labāk uzreiz izdzēst un bloķēt no visurienes. Citādi šie ikdienas sīkumi maitā garīgo.

man nav ne mazākās jausmas un laikam tā īsti arī neinteresē, ko kaimiņi domā par klavieru plinkšķināšanu vienos naktī. Bet, ko vajag to vajag. Jums būs ciesties. Man būs mācīties.