Noskatījos Kazanovu, noklausījos Supernovu un tūlīt, tūlīt arī diena varēs sākties!

Izvirzīta kompānijas prezentēšanai max 150 cilv lielai auditorijai, komplicētāko produktu apgūšanai, prezent materiālu sagatavošanai, citu apmācīšanai, klientu meklēšanai un runāšanai, runāšanai, runāšanai.

Tas laikam ir darbaholisms, karjerisms plus visas pārējās sliktās lietas vienkopus.

"Jūs izskatāties tik labi!"
(c) BlaBla (26)

Nebij bijis kompliments no jaunieša, kuram latviešu nav dzimtā (bet runā latviski). Tik nenormāli jauki izklausījās! Bezmaz kā nomest cimdu zemē, lai princis paceltu. Sasmaidījos un piedāvāju pāriet uz tu. Un burvība beidzās, tālāk nekā interesanta. Note to myself: nekad nepāriet uz tu.

Jo vienkārši piezemēties un iezemēties šobrīd būtu pārāk viegli. Vajag papiezemēties kādu laiku, lai radītu ilūziju sev un citiem, bet tad izraut sevi ar visām saknēm ārā, nopurināt augsnes graudiņus pat no vismazākajām, jaunākajām saknītēm un aizmest sevi kaut kur tālu prom. Zemes un trūdu smarža, Latvijas rudens smarža.
Dīvaini, ja pēdējā laikā par to visu runāt ir tik viegli. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā es lēnām "pierunāšu" šīs pārmaiņas.

Aizmigu skatoties Alisi Brīnumzemē un nakts pašā melnumā pamodos atkal murgojot.

Dzīvoklī bija plūdi, zeme atvērās vannasistabā, pods nogrima un palika liels carums grīdā, pa kuru varēja redzēt apakšā dziļi esam tādu pašu vannas istabu kā manējā. Skatījos kā no mākoņa maliņas. Tad gāju vērt ciet logus un sieviete uz ielas kliedza man, lai uzmanos, ka kāds laužas iekšā visos dzīvokļos. Sabijos un logu ātrāk aizvēru ciet diskusijās neielaižoties.

Tad vēlreiz uzmetu aci vannasistabai un tad jau lēnām tika nospiests iekšējo durvju kliņķis un abas aizslēgtās durvis lēnām vērās vaļā un iekšā nāca nevainīga paskata tantiņa ar maisiem abās rokās. Nenormālās dusmās metos viņai virsū ar grāmatu un tad iekšā matos, hah. Mati bija rudi kā Depam tajā filmā. Tanti izgrūdu ārā un tad mēģināju atkal aizslēgt abas durvis, bet kliņķi bija sabojāti. Raudādama ķimerējos ap slēdzenēm, pie pretējām durvīm kaimiņš arī ķimerējās. No vaļējām durvīm atkāpties nedrīkstēju,apturēt ūdens tecēšanu no attāluma arī nē. Panikā nevarēju sazvanīt nevienu servisu, ne ūdenim, ne slēdzenēm.

Tad pamodos.

Vai būtu prāta darbs visu gadu nesekot līdzi ziņām utt un tad šķiest laiku, naudu, lai dotos atpakaļ uz Ferrāru, slapstītos pa kaktiem, bet apmeklētu diskusijas, filmas, lekcijas? Viena vieta, no kuras kā plēsta bēgu prom un tā pati, uz kurieni tagad brauktu atpakaļ?
Stulbums kaut kāds ar to Itāliju.
Bet tad atkal - ar pārsēšanos Frankfurtē? Un viss turp atpakaļ ceļš - vai vienai pašai?

Ar kolēģi saderējām nomest 10kg līdz Ziemassvētkiem, bet tas tā smejoties bija. Vakar pirtī papļāpāju ar vienu pieredzējušu apmeklētāju un viņa man atklāja bodybike noslēpumu! Būtu jāvelk tās debilās, polsterētās bikses un jāatrod kāds īpašais laiks, kad uz to nodarbību tikt un tā, lai nākamajā dienā var čilot bezspēkā, bet tad svars sāk kristies jau pēc otrās(!!) nodarbības. Izklausījās grandiozi! BodyBike - it's on my to do list! Un līdz Ziemassvētkiem -10kg arī.

Vakariņojot vakar nosmējāmies, ka uz Latvijas krievvalodīgajiem visa mūsu ikdiena vēl turas. Un šodien mans VIPs ir saņēmis vēstuli ar bildi(lol) un nāk drošināties, līdzi ņemot skaistu mārtiņrožu pušķi. Tumši rozā ar dzeltenu. Manas mīļākās krāsas! Un neko vairāk par samulsušu paldies es pateikt joprojām nemāku, eh.

UPD nākamais VIP tikšanās 2,5h un divi līgumi. Bez ziediem, bet ar uzaicinājumu ciemos. Viss krieviski.

Atsāku sezonu. Pagājušajā nedēļā bija pirmā reize. Ejot cauri parkam, iemanījos tikt zīļu lietū un pašā sporta klubā sajūsminājos par uzrakstu dušās "nekāpt uz radiatora". Bezmaz par spīti gribējās uzkāpt. Trenerīte mani atceras un nāk pļāpāt, tas, protams, vienmēr patīkami.

Tad vakar turpejot zīļu vietā bija divi vai trīs makanie kastaņi (protams, adatainajos ievalciņos), bet veiksmīgi izvairījos. Taču sporta zālē tiklīdz nogūlos uz paklājiņa, lai sāktu staipīšanos, man pretim taisnā trajektorijā rāpoja garkājains zirnēklis. Panika neizmērojama! Ar vienu roku stiepjot otru kāju, jutos tik bezpalīdzīga, ka panikā sāku to radību pūst prom! Lai piedod man visas vingrošanas kolēģes, bet citas izejas nebija. Trenerīte laikam pamanīja un saprotoši nosmējās, savukārt es visu atlikušo stundu bažīgi skatījos, no kura stūra viņš atkal man leks virsū.

Viss ir aizgājis pilnīgā grīstē! Ja pasauli vispār kaut kas vēl spēj glābt, tad tā ir labi skaļa mūzika un viegli lasāmas, biezas grāmatas.
Ja tuvāko dienu laikā ar šo metodi nepietiks, tad tiks pieaicināts sporta kluba iznīcinošais spēks un smadzeņu lauzīšana jauno vārdiņu apguvei. Ja arī tas nepalīdzēs, tad piektdienas naktī būs jāsastrādā šausmīgi apjomīgi drausmīgas muļķības. Tā teikt, lai vecās nepatikšanas tā ātrāk aizmirstas.