Sēžu šodien un domāju. Tāda muļķīga situācija.
Pag.piektdien pakāsu privāto mobilo. Bet darba un pasākumu tik daudz, darba tel ir, nolēmu pazaudēto tel medīt "kaut kad vēlāk".
Trešdien komandējumā pakāsu bankas karti. Viļņā kaut kur. Bet. Nauda skaidrā bija, degvielu lej darbs, šīs nedēļas aktivitātes saplānotas tā, ka nekur pašai par pusdienām, snackiem nav jāmaksā, nolēmu karti atrast vai atjaunot "kaut kad vēlāk".
Vakar pakāsu darba telefonu. Naksniņās apēdu pēdējo paiku dzīvoklī. Šorīt no rīta brokastīm iztērēju pēdējo 1,62 LVL.

Naudas nav, kartes nav, telefonu nav. Sēžu tagad, novērtēju dzīves mazās lietiņas. Internetu, sauli aiz loga. Klusumu. Badu.

Sēžu un skatos uz savu steidzīgo dzīvi, maitiskuma pilno, pēc mērķiem skrienošo personību un domāju. Nez vai ir labi, ka ir tā kā ir. Vispār tā doma man ir tāda, ka šitā ņemoties viņi paši šogad droši vien ārā mani neizmetīs. Tāpēc būs iniciatīva jāņem savās rokās. Oktobris man ir pasludināts par profesionālo atskaites punktu, kur tiek noteikts departamenta nāk. gada budžets. Vajag kaut kā tā, lai uz gada beigām ir laika un iespējas pašai pasēdēt, paskatīties pār plecu, spogulī un saprast. Patīku es sev vai nepatīku tāda, kāda esmu?!