Vēl pirms piecpadsmit gadiem tēvs man noteikti uzšautu pa pakausi par šo (tagad tikai nicīgi padomātu, ka vajadzētu uzšaut), bet es nevaru noturēties: Džeks pie blakusgaldiņa vispirms padzērās tēju ar visu maisiņu un karoti krūzē iekšā (a, kāpēc mašīnas atslēgas arī tur neielika iekšā un to savu debīlo vīriešu rokassomiņu, kas stāv blakus uz galda godavietā?) Tad viņam atnesa ēst. Rokassomiņa palika turpat uz galda, šķīvim priekšā, dabiski. Un tālāk jau pēc pilnas modes - elkoņi uz galda, šķīvja saturs tiek kašāts daudzām īsām, ātrām kustībām ar skaļu dakšiņu. Sakošļājot lielākus kumosus, plaukstas virs elkoņiem uz galda tiek sakrustotas - pirksti starp pirkstiem - un no tiem tāda spēka trīsstūra vidū dīki nokarājas abi galda piederumi. Baltās zeķes zandalēs no savas vietas neredzu, bet tādām ir jābūt. Par ko mans tēvs gribētu man uzšaut šajā sakarā? Jā, par nepieklājību. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
Ne par tēmu. :) Esot šajā pasākumā ik pa brīdim iedomājos par Tevi. Ar domu, ka, lai vai kurš, bet Tu to spētu novērtēt. Kontrastus, nianses, aizgājušo gadsimtu elpu un tamlīdzīgi. Tā bija kā opera Getliņos, ja runā par oficiālo daļu. Neoficiālā atgādināja pavisam ko citu. Ja pirmā daļa lika justies kā aristokrātam, tad otrā - kā pagānam. Žēl, ka nevar iemūžināt dažus mirkļus tādus, kādi tie ir - tā, lai brīdī, kad vēlies, varētu tur atgriezties, BET iedomājos, ka Tevi noteikti ir jāuzaicina uz nākamo pasākumu. Uz koncertu starp zvaigznēm, kas notiek pusnaktī uz muižas kāpnēm ar tāda paša līmeņa māksliniekiem, kā šoreiz. Ja salīdzina ar šo koncertu, muižas akustika ar fantastiska. Tā mūzika un mākslinieki tik ļoti iederas tajā vidē, it kā būtu daļa no tās. |