Pegijas · Lī · interjers

Vēl pirms piecpadsmit gadiem tēvs man noteikti uzšautu pa pakausi par šo (tagad tikai nicīgi padomātu, ka vajadzētu uzšaut), bet es nevaru noturēties:
Džeks pie blakusgaldiņa vispirms padzērās tēju ar visu maisiņu un karoti krūzē iekšā (a, kāpēc mašīnas atslēgas arī tur neielika iekšā un to savu debīlo vīriešu rokassomiņu, kas stāv blakus uz galda godavietā?)
Tad viņam atnesa ēst. Rokassomiņa palika turpat uz galda, šķīvim priekšā, dabiski. Un tālāk jau pēc pilnas modes - elkoņi uz galda, šķīvja saturs tiek kašāts daudzām īsām, ātrām kustībām ar skaļu dakšiņu. Sakošļājot lielākus kumosus, plaukstas virs elkoņiem uz galda tiek sakrustotas - pirksti starp pirkstiem - un no tiem tāda spēka trīsstūra vidū dīki nokarājas abi galda piederumi. Baltās zeķes zandalēs no savas vietas neredzu, bet tādām ir jābūt.
Par ko mans tēvs gribētu man uzšaut šajā sakarā? Jā, par nepieklājību.