Vakar pie brokastīm uzliku fōnā vienu no neskaitāmajiem modeļšoviem, ar kuriem mēdzu sev laiku kavēt, un beigās mums ar vīru panesās miniatūrais kašķītis par to, kura beibe tur ir skaista un kura - nepavisam ne. Tad nu pie reizes atcerējos arī to, ka frendlistē pirms kāda laika bija apspriešanās par to, kas tad īsti ir skaistums un kādi vizuālie piemēri tam visam atbilst, un secināju, ka man tomēr arī ir viens diezgan izteikts tipāžs, kas mēdz patikt (izņemot tos gadījumus, kad patikšana aizpeld uz kaut ko pilnīgi pretēju, which is quite often, actually). Vienīgā kopējā prasība - skuķis nedrīkst par sevi radīt sučkas iespaidu.
Vot. Tātad vienīgā starptautiski pazīstamā persona, kuru no visa plašā piedāvājuma spēju nevilcinoties ierindot pie skaistajiem cilvēkiem ir Christina Ricci, bet arī tikai tad, ja viņa ir tumšmate. Viss pārējais Holivudas sievišķais zieds izskata ziņā atstāj mani (labākajā gadījumā) vienaldzīgu, un tieši tas pats sakāms arī par dziedātājām un ko jau nu tur vēl.
Toties otrā, kuru uzreiz spēju iedomāties kā skaistu un kura reiz man diktam patika, ir šī meitene (btw, citkārt zināma arī kā šis bolacainais radījums). Visā savā milzacainībā man viņa šķiet patiešām pievilcīga, pat par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc) ka, strikti ņemot, no conventional beauty tur diži daudz nekā nav.
Mkei, bet tagad par manām šībrīža favorītēm. Pirmā (kuru mans mīļotais vīra kungs nekādīgi negribēja atzīt par izskatīgu esam) ir šī drostaliņa. Srsly - lookie, lookie, nu taču gōōōrdžas vienkārši, gōōōr-džas. Neatceros, ka man jebkad kādas citas [reālas] būtnes izskats būtu tik ārkārtīgi paticis.
/Tīri salīdzinājumam - vīra kungam vislabāk patika šī jaunkundze, kura man ir viens liels milzu NĒ. Bet tas tā./
So. Tagad, protams, varētu šķist, ka man patīk lielacaini meitēni sirdsveida ģīmīšiem vien, bet nekā - jo te, lūk, mana otrā simpātija, un, kā visai uzskatāmi redzams šeit, ne tuvu ar milzu redzokļiem un mūžīgu izbrīnu sejā. Tāda dažādība uzreiz, vai ne.