Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.—1790. gadā izdotajā „Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem vēl arvien bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvi
aizbraucu vakar 6os no rīta uz GC - inventarizācijas maiņa. Ok, pieslēdzu riteni, satiekamies pie Drogām, tālāk mūs sagaida, aizved augšā pa kaut kādiem dienesta labirintiem uz darbinieku telpu. Pārģērbjos, WC, nolikšu somu - tad skatos, ka atslēgas kabatiņa somai vaļā un atslēgas nekur nav. Pārbaudu visas kabatas - drēbju, somas - nu nav. Vizualizēju, ka kāds jau slēdz vaļā manu riteni un prasu, varbūt kāds mani var aizvest līdz ieejai, gan jau atslēga kkur tur nokritusi. Aizejam - izskatu visas acis. Nav nokritusi, ritenis vietā. Cerot uz labāko, eju strādāt.
Beidzam darbu - nu tgd jau rihtīgi vēlreiz pārmeklēju visas kabatas un visu, izkratu visu somu - nu NAV tur nekur nekādas atslēgas. Labi - dodos laukā vēlreiz laukā visu izskatu, izklimstu, izprasu apsargiem, izstaigāju 4o stāvu gar ēstuvēm kur gājām, izprasu tur, vai nav atrasta, izprasu apkopējai. Apsargi pa to laiku video paskatījušies - nu neredzot neko arī. Eju vēlreiz augšā uz veikalu, zvanu, lai tiktu iekšā darbinieku telpās, izmeklējos tur. Nu nav. Viena no vadītājam iziet visas darbinieku telpas, kur gājām, mani tur vest nedrīkstot. Labi. Izstaigā, atnāk - nav nekā. Man mērens izmisums. Eju vēlreiz lejā, sarunāju, ka apsargs mani pašu vēlreiz izvadā pa tām telpām, kur gājām no rīta (jo nekur citur tālāk jau nevar būt pazudusi, tad jau VAIRS nebija). Nē nav - pati redzu, ka nekur nav.
Bik apraudos. Ieliku ritenim turētājā velopudeli, tupu un apceru, ko tgd darīt.
Sanāk jāiet (vai pa zaķi jābrauc) uz Krasta rajonu, jāmeklē rokā bērns skolā (bērnam noņemts telefons vēl), lai dabūtu dzīvokļa atslēgas. Tad jāiet uz dzīvokli - vēl 3,5km. Jāņem rezerves dzīvokļa atslēgas, jāatrod otra velo saslēga atslēga, jāiet (nu vai jāpērk biļete/jābrauc pa zaķi) atpakaļ uz skolu, atdot bērnam dzīvokļa atslēgas. Tad jādodas atpakaļ uz centru līdz velo, jācer, ka maz vēl būs vietā.. Nu un tas jau varētu būt līdz vēlai pēcpusdienai.
Tupu, teju jau pinkšķu, skatos, skatos - apskatu kārtīgāk pie blakus statīva pieslēgto velo ar visu kaseti un ķēdi totāli norūsējušu. Un - kas tad tas? Pamanu, ka mans atslēgu saišķis, kaut kā jocīgi uzkritis tā otra velo kasetei, apliecies tur apkārt un uz tā visa aprūsējušā fona vispār nemanāms arī stāv.
Darbā pārbauda elektrību, tāpēc ik pa brīžiem nodziest gaisma telpās. Dažiem arī datori izslēdzas. Manējais līdz šim nē, bet laikam kaut kādus lielos darbus Excel šobrīd darīt nebūtu gluži prāta darbs.
Vismaz labi, ka atklāja šobrīd, kad teorētiski nekādu sūdzību nav un analīzes arī bija normālas - nebija nekādu iekaisuma marķieru pilnajā asins ainā. Hormoni tagad ir atgriezušies normā - pie savas normas augšējās robežas, bet tomēr normā.
Domāju, ka dzīvošu pēc principa - darīšu, kas jādara un lai notiek, kam jānotiek. Gribētu savu nervu sistēmu un prātu iemācīt neizdomāt scenārijus tālu uz priekšu, bet dzīvot šodienā.
Reizēm es mēdzu skatīties tos izglābto sunīšu un kaķīšu video. Tur atrod kaut kād pilnīgi nomocījušos - kauli un āda, guļ jau un vairs pat nekustas. Un tad viņu izārstē, pabaro. Un pēc kāda laika tas mazais lopiņš pilnīgi dzīvespriecīgs skraida apkārt un luncina asti vai arī kaķa gadījumā - graciozi glaužas savam glābējam gar kājām.
Iespējams, būs jāsazinās ar savu ģimenes ārstu, lai noskaidrotu, vai nav opcija dabūt nosūtījumu uz šo procedūru, jo apdrošinātāji, kad es par to zvanīju un interesējos, bija visai izvairīgi.
Taisot masāžas želeju, uztaisīju dzidrus puņķus, kā ovulācijas fāzes gļotas. PH arī atbilstošs ;P.
Ļoti neparasts risinājums dzīvoklī - veļas mašīna un kaut kādi skapīši, cik saprotu, iebūvēti gaiteņa labajā pusē, ejot uz virtuvi - te. Kopējā noskaņa mājīga, lai gan ir lietas, kuras es sev neņemtu - piemēram, tādus paneļus aiz darba virsmas virtuvē. Visādā ziņā man vienmēr patīk redzēt citu cilvēku neparastās idejas, jo tās analizējot var labāk saprast, kas patīk man pašai.
Ir pienācis laiks, kad iekārtas un mehānismi noklājas cits pēc cita. Te jau biju rakstījis, kāds čakars ir pierunāt virtuves meistarus atbraukt un nomainīt durvu pacelšanas mehānismus, vieglāk un ātrāk (pusgada laikā) bija pasūtīt 4 dažādus mehānismus amazonā (kādam nevajag dažādu modeļu pacēlājus?), mocīties pašam, dabūt kriku un beigās ar dievu uz pusēm kaut ko saķimerēt. Bet nu pienāca laiks trauku mašīnai, gods kam gods, vecais Electrolux nokalpoja 15 gadus lai arī ne bez 3d prinētētām plastmasas detaļām un vienas otras noliktavā pasūtamas komponentes, bet tomēr.
Jaunais Electrolux (protams, bez wifi) tika pasūtīts ar piegādi un uzstādīšanu. Par naudu. Meistars atbrauca stundu vēlāk kā solīts, strādāja ilgi. Visu pārbaudīja un aizbrauca. Pēc tam atklājās, ka savienojumi tomēr pil un godīgi sakot, lai arī man ir ļoti riebīgs raksturs, bet tomēr, tomēr, es labāk izvēlējos aizbraukt uz Depo, nopirkt jaunu ūdens pievada trubu un stellatslēgu (kas kaut kur bija noslēpusies) un visu sataisīt pašam vēl tajā pat vakarā, nevis padirst vēl pāris dienas pišoties ar Euronics.
Sad, sad, sad, sad šitueišn.
Saistībā ar pēdējā laikā aktuālo ziņu par āpša un eža kautiņu, kuru izšķīra policija, atcerējos, ka nesen redzēju kaut kādu sievieti, kura stāstīja, kas tajā dienā bijis ziņās Austrālijā. Tur bija vairākas ziņas - viena par to, ka Austrālijā veikalos parādījušies aparāti, ar kuru palīdzību var noteikt, pēc cik dienām būs gatavs avokado. Otra ziņa - ka kaut kādā mazā pilsētiņā cilvēkiem, kurus pārbauda ar alkometru, bet kuru rādītāji ir pa nullēm, iedod kaut kādu kuponu kādu pārdesmit dolāru vērtībā, tad tuksnesī izveidota vieta, kurā savvaļas dzīvnieki un putni var padzerties un klāt pielikta kamera. Man ļoti patiktu, ja ziņās būtu kaut kas tāds no šīs sērijas.
Tik daudz darba, ka man jau ir sajucis septembris ar oktobri un oktobris ar novembri. Nemaz negribu domāt, kā būs ar decembri.
Un vēl tie mani principi. Biedējoši svarīgi. Reizēm gribētos kādu nolikt malā, lai vieglāk iet. Bet bail - ja nu tieši tas smagums ir tas, kas mani tur taisnu.