07:15 pm
Mājās izskatās kā pēc sprādziena. Jo es pakoju somas. Rīt mēs ar Lauvu beidzot dodamies uz safari!!!
Vakar gāju uz Rīgas Policijas Austrumu iecirkni. Jo Lauvam decembrī pazuda telefons. Aprīļa vidū tas mistiski atradās un tā nu es ka Lauvas likumiskais aizgādnis varēju doties tam pakaļ.
Starp citu - turiet telefona vāciņā čeku ar savu vārdu. Vai bibliotēkas karti. Tieši tā Policija sazīmēja, ka atradies Lauvas telefons - pēc viņa soda čeka bibliotēkā par kavētu grāmatas nodošanas termiņu.
Pats pasākums bija īss un patīkams, laipns policists (ar īstu ieroča uzkabi!) nodiktēja visu, kas jāraksta uz lapas, un izsniedza pazudušo priekšmetu.
Bet ko es gribēju pierakstīt šeit, bez diktēšanas - pa to īso laiciņu, kamēr es grozījos uzgaidāmajā telpā, tur ienāca trīs citi apmeklētāji. Vīrietis ar maisiņu, ko viņš vēlējās atdot konkrētam policistam (pēc visa spriežot, patronu čaulītes), nekaitīga paskata bārdainis, kam policiste skaidroja viņam piešķirto tuvošanās aizliegumu un iespējas to pārsūdzēt, un jauna, tumsnēja sieviete, kas no lapiņas nolasīja, ka vēlas rakstīt iesniegumu par bērn tēva vardarbību pret bērniem. Cik saprotu, no lapiņas viņa lasīja tāpēc, ka praktiski nerunāja latviski. Man taisni gribējās viņu apskaut un teikt, ka viss būs labi, ka viņai viss izdosies. Un vēlme ar kādu sarunāties krieviski man pēdējos gados uznāk ļoti reti.
Vai kādam pēdējā laikā ir izdevies tikt pie maksas jūzera? Kā?
Ja pagājušo vasaru es sagaidīju, pazaudējot milzu maisu ar visām vasaras kleitām, tad šogad esmu pasējusi abus viengabala sporta peldkostīmus. Zaudējums, protams, ne tuvu nav tik liels, bet peldkostīmiem jūnijā bija paredzēta starptautiskā debija kādā Nīderlandes atrakciju parkā.
Un ja pērn pazudušo kleitu maisu es atradu tikai tad, kad vasara jau bija praktiski beigusies, abus peldkostīmus uzgāju divu dienu laikā - tikko kā biju ķērusies pie visu skapju otrreizējas visaptverošas pārrakņāšanas.
/ apmierināti ņurdu /
Nu, ja, tātad, šodien devos vispirms uz Visionette, uz redzes pārbaudi, tad laipna pārdevēja izkrāmēja manā priekšā 5 jaukas mazas brilles (tik tālu es biju izdomājusi - ka man vajag mazas brilles, jo man, izrādās, ir maza seja - pati izmērīju ar kredītkarti). Palauzīju rokas, izvēlējos 2, kas man patika vislabāk, un tad vilku mugurā pufaiku un teicu, ka man vajag padomāt. Aptaujāju kolēģes un dēlu, un devos pēc favorīta. Bet nolēmu paklausīt arī veselajam saprātam un Gemini, kas bija ieteicis vispirms aptaujāt vairākus veikalus, un tīri ķeksīša pēc pa ceļam iegriezos arī cibas un kolēģu ieteiktajā Fielmannā.( ... tālāk ... )
Dāmas un kungi, kur jūs pērkat brilles?
Obligātajā veselības pārbaudē apstiprināja to, ko es jau zināju - redze ir pasliktinājusies. Tuvumā redzu labi, bet tālumā - ne pārāk.
Lasu trīs zvaigžņu atsauksmes par četru zvaigžņu all-inclusive Ēģiptē ar pravietisko nosaukumu "Titanic". No malas liekas visai komiski. Bet dzīvē es noteikti negribētu klausīties necenzētu leksiku, guļot pie baseina ar savu balto bērnu, nosnausties uz ķieģeļiem vai iesprūst ūdens atrakciju parka trubā, lai cik viegli no tās arī nebūtu izkārpīties:
( ... tālāk ... )
Vakardienas pozitīvais pārsteigums bija kāds jauns vīrietis, kas palaida mani tramvajā apsēsties. Jo man bija divas smagas somas (mana un Lauvas). Biju ārkārtīgi pārsteigta. Kāpjot transportā, es drīzāk gaidu, kad mani atkal nolamās vai piesiesies visa brauciena garumā, liks celties no sēdvietas, kāps uz kājas vai vienkārši kautiņa laikā uzkritīs virsū.
Varbūt ar laiku tā notiks biežāk? Tāda novecošanas pozitīvā blakne.
Starp citu, par jūtīgumu kā par dāvanu: britu zinātnieki izpētījuši, ka tieši jūtīgām personām biežāk ir garīgas slimības https://www.msn.com/en-xl/news/other/sc
Nogulēju darbu. Un pie visa vainīgs tas sasodītais suns.
Suns sāka smilktēt aiz sienas divos naktī. Lai aizmigtu, es visbeidzot iedzēru vēl 1/4 daļu miega zāļu. Uzliku uz galvas spilvenu un gulēju līdz astoņiem no rīta, kad atskanēja modinātājs.
- Cik stulbi, - es miegaini nodomāju. - Man taču brīvdiena, ko zvani.
Un likos uz otriem sāniem.
Pēc divarpus stundām pamodos, jo zvanīja kolēģe. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai kas noticis un kad es būšu...
Izlīdu no spilvenapakšas, pabaroju kaķi un jozu uz darbu.
Bet es joprojam neesmu pamodusies.
Bļā.
Kas bija jādara, lai atgūtu cibas maksas jūzeri? Varbūt kāds atceras?
Es nupat atradu abus maisus ar savām pazudušajām vasaras kleitām.
!!!!!!!!!!
Gandrīz ar sirdi aizgāju.
Mājās izskatās kā pēc sprādziena. Jo es pakoju somas. Rīt mēs ar Lauvu beidzot dodamies uz safari!!!
…if they were any dumber they’d need to be watered twice a day…
Šovakar FB mani iepriecināja ar Blaumani. Blaumani, Karl!
"Mūsu nelaime ir, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas."
Bet naglai uz galvas. Pasmaidīju.
Atceraties visu, ko sarakstīju iepriekšējā ierakstā? Ja atceraties, tad ātri aizmirstiet.
Jo - ja nu gribas uzgriezt muguru civilizācijai, tad labāk, protams, to darīt nevis aukstā un slapjā mežā, mokoties ar vārpām, vilkiem, plaušu karsoņiem, gangrēnām, badu, zobu sāpēm un ziemām, bet patīkamā subtropu klimatā, 25 grādos, teiksim kādā nelielā, nomaļā salā, drusku nost no galvenajiem tūrisma ceļiem. Tieši tādu ceļu iet ir nolēmuši "The Last Cavemen" varoņi - jo lai gan nosaukums lika man fantazēt par kādiem mežonīgiem pigmejiem, patiesībā īsfilma ir par dažiem lietuviešu bomžiem Tenerifē. Klimats, ka jau minēju, ir draudzīgs, barības ķēdes augšgalā tur virs tevis ierindosies tikai vietējais policists, kam reizi gadā, parasti taisni pirms tūristu ierašanās, uzdots iztīrīt pludmali no visādiem zālītes pīpētājiem. Citādāk tu vari netraucēti klimst pa salu ar savu plastmasas kulē iepakoto caurumaino deķīti vienā rokā un alus bundžu otrā, pārvācoties no kādas klinšu alas uz kādiem krūmiem, un tad uz kādiem citiem krūmiem, jūsmot par plakanās zemes teoriju un fantazēt par cīņu pret sistēmu, pa vidu uzspēlējot basīti (jo kas gan tu esi par lietuvieti bez basīša). imdb.com "Pēdējais alu cilvēks" saņēmis 9,3 balles (!) no 14 skatītājiem (!!!). Iespējamais, esmu 15. cilvēks, kas jebkad ir noskatījies šo šedevru. Varbūt tagad es varētu uzņemt filmu par sevi un nosaukt to par "Pēdējais cilvēks, kas jebkad ir noskatījies "Pēdējo alu cilvēku"". No vērtēšanas atturēšos. Lai gan labprāt piebildīšu, ka tik daudz šķību horizontu vienuviet reti gadās redzēt. Namaste!
Man ir vājība uz visādiem reliģiskiem dīvainīšiem, tāpēc ir nācies lasīt par ģimenēm, kas centušās glābt savas un savu bērnu nemirstīgās dvēseles, pilnīgi pārcērtot sakarus ar civilizāciju un uzceļot būdu, piemēram, meža vidū. Pēc tam viņi visu vasaru sargā vienu vārpu, gaidot, kad no tās vārpas izaugs piecas citas, tad 25 citas, tad 125 citas, un piektajā gadā tie, kas izdzīvojuši, var pat uzvārīt vienu bļodu putras. Nezinu, kas tur ar tām dvēselēm, bet ideja visumā šausmīga. Izdzīvo tikai daži pārcilvēciski veiksmīgi indivīdi ar dzelzs veselību, ļoti īpatnēju domāšanas modeli un drāšu nerviem. Līdz ar to šeit viss bija skaidrs no paša sākuma: Не ходите, дети, В Африку гулять, jeb nav ko vazāties apkārt pa mežiem naktīs (vai dienās). Ne velti visos laikos izraidīšana no kopienas bija viens no smagākajiem iespējamiem sodiem. 
Par vienu tādu ģimeni - vecticībniekiem Likoviem no Sibīrijas - var palasīt šeit https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9
Nevaru turēt sveci zem pūra - šis ir absolūti lielisks atradums Netflix'ā. Absurda komēdija par kāda japāņu vidusskolēna skarbo dzīvi un ne tikai. Smejamies abi ar Lauvu kā divi plānprātiņi.
Piemēram, gandrīz izklepoju pusi plaušu*, kad pirmajā epizodē saniknotā māmiņa tētim vakariņās pasniedza... kurpi. Mērcē. Kā gan man tas nekad neienāca prātā! 
*Jā, es joprojām slimoju.
Navigate: (Previous 20 Entries)
