01:21 pm - Dienas inspo
Šovakar FB mani iepriecināja ar Blaumani. Blaumani, Karl!
"Mūsu nelaime ir, ka mēs nekad skaidri nezinām, kur mūsu nevarēšana beidzas un mūsu negribēšana iesākas."
Bet naglai uz galvas. Pasmaidīju.
Atceraties visu, ko sarakstīju iepriekšējā ierakstā? Ja atceraties, tad ātri aizmirstiet.
Jo - ja nu gribas uzgriezt muguru civilizācijai, tad labāk, protams, to darīt nevis aukstā un slapjā mežā, mokoties ar vārpām, vilkiem, plaušu karsoņiem, gangrēnām, badu, zobu sāpēm un ziemām, bet patīkamā subtropu klimatā, 25 grādos, teiksim kādā nelielā, nomaļā salā, drusku nost no galvenajiem tūrisma ceļiem. Tieši tādu ceļu iet ir nolēmuši "The Last Cavemen" varoņi - jo lai gan nosaukums lika man fantazēt par kādiem mežonīgiem pigmejiem, patiesībā īsfilma ir par dažiem lietuviešu bomžiem Tenerifē. Klimats, ka jau minēju, ir draudzīgs, barības ķēdes augšgalā tur virs tevis ierindosies tikai vietējais policists, kam reizi gadā, parasti taisni pirms tūristu ierašanās, uzdots iztīrīt pludmali no visādiem zālītes pīpētājiem. Citādāk tu vari netraucēti klimst pa salu ar savu plastmasas kulē iepakoto caurumaino deķīti vienā rokā un alus bundžu otrā, pārvācoties no kādas klinšu alas uz kādiem krūmiem, un tad uz kādiem citiem krūmiem, jūsmot par plakanās zemes teoriju un fantazēt par cīņu pret sistēmu, pa vidu uzspēlējot basīti (jo kas gan tu esi par lietuvieti bez basīša). imdb.com "Pēdējais alu cilvēks" saņēmis 9,3 balles (!) no 14 skatītājiem (!!!). Iespējamais, esmu 15. cilvēks, kas jebkad ir noskatījies šo šedevru. Varbūt tagad es varētu uzņemt filmu par sevi un nosaukt to par "Pēdējais cilvēks, kas jebkad ir noskatījies "Pēdējo alu cilvēku"". No vērtēšanas atturēšos. Lai gan labprāt piebildīšu, ka tik daudz šķību horizontu vienuviet reti gadās redzēt. Namaste!
Man ir vājība uz visādiem reliģiskiem dīvainīšiem, tāpēc ir nācies lasīt par ģimenēm, kas centušās glābt savas un savu bērnu nemirstīgās dvēseles, pilnīgi pārcērtot sakarus ar civilizāciju un uzceļot būdu, piemēram, meža vidū. Pēc tam viņi visu vasaru sargā vienu vārpu, gaidot, kad no tās vārpas izaugs piecas citas, tad 25 citas, tad 125 citas, un piektajā gadā tie, kas izdzīvojuši, var pat uzvārīt vienu bļodu putras. Nezinu, kas tur ar tām dvēselēm, bet ideja visumā šausmīga. Izdzīvo tikai daži pārcilvēciski veiksmīgi indivīdi ar dzelzs veselību, ļoti īpatnēju domāšanas modeli un drāšu nerviem. Līdz ar to šeit viss bija skaidrs no paša sākuma: Не ходите, дети, В Африку гулять, jeb nav ko vazāties apkārt pa mežiem naktīs (vai dienās). Ne velti visos laikos izraidīšana no kopienas bija viens no smagākajiem iespējamiem sodiem. 
Par vienu tādu ģimeni - vecticībniekiem Likoviem no Sibīrijas - var palasīt šeit https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9
Nevaru turēt sveci zem pūra - šis ir absolūti lielisks atradums Netflix'ā. Absurda komēdija par kāda japāņu vidusskolēna skarbo dzīvi un ne tikai. Smejamies abi ar Lauvu kā divi plānprātiņi.
Piemēram, gandrīz izklepoju pusi plaušu*, kad pirmajā epizodē saniknotā māmiņa tētim vakariņās pasniedza... kurpi. Mērcē. Kā gan man tas nekad neienāca prātā! 
*Jā, es joprojām slimoju.
Ursulai Le Gvinai un imdb.com varbūt arī nepatika, bet man gan. Stabili 8 no 10. 
Palaidu garam visu praidu, izņemot: "Brīvu, brīvu Palestīnu".
Man liekas, ka šovasar es slimoju vairāk nekā ziemā. Pusi laika iesnas, kāss un 37 grādi. Kad tas vienreiz beigsies!!!
Kamēr pasaule atkal karo, man brīvdienas. Es guļu, guļu, guļu (beidzot!) un metu ārā vecas mantas. Gatavoju ēst tikai sev un drusku paskatos "Tēvu Braunu".
No pozitīvām ziņām - piemājas stadiona nomaļākajā galā, izrādās, ir brīvdabas trenažieri. Un visai labi trenažieri! Bez maksas un praktiski bez rindām.
Citās, pozitīvās ziņās - šodien atklāju peldsezonu. Man tas ir milzu sasniegums, jo pēdējos gados brīvā dabā peldu apmēram reizi gadā. Kaut kā nesanāk biežāk un vienmēr kaut kas traucē. Bet šodien beidzot bija vasarīgi karsts laiks, mēs ar Lauvu aizbraucām uz Dzintariem, ēdām saldējumus, uzkāpām skatu tornī un tad jau nebija citu variantu, jo cik tad ilgi sēdēsi jūras krastā vai dzenāsi bumbu pa seklumu. Kopumā tas bija smieklīgi viegli un ļoti patīkami, un šovasar es to noteikti atkārtošu.
Nupat zvanīja kāda miegaina sieviete, kas stādījās priekšā kā Dzīvokļu īpašnieku asociācija. Viņi esot tikuši informēti, ka no mana dzīvokļa nākot trokšņi, vai tā tas patiešām ir?
Noliku klausuli un vēlreiz pablenzu uz numuru. Lielbritānija, vai zinies. Tad jau nu gan mums vajadzētu būt dikti trokšņainiem!
Tā kā Coca-Cola ir sākusi drukāt uz etiķetēm personvārdus, es varu pārmest Lauvam, ka viņš pa kluso ir izdzēris Jevgēņiju. Un viņš uzreiz saprot, par ko ir runa.
No malas droši vien izklausās pēc ainiņas no "Only Lovers Left Alive".
Šorīt biju labā feja kādam paģiru nomocītam, hiperaktīvam vīrietim. Viņam steidzami vajadzēja Rimi karti, lai nopirktu alu lētāk.
Pēc tam viņš painteresējās, vai varot dabūt manu telefona numuru? Es pieklājīgi atteicu.
- Nu, ja, - viņš sērīgi nopūtās. - Neesmu pareizajā kondīcijā.
Šajā mirklī viņš kļuva par manu labo feju. Tik reti gadās sastapt cilvēkus ar veselīgu paškritiku, ka gandrīz vairs neticēju viņu pastāvēšanai!
Aizlidojām katrs savā virzienā, ar jauniem spēkiem, gatavi jaunai dienai.
Rīga-Sloka un Rīga-Jaunķemeri mikriņu biļetes, cik saprotu, var nopirkt tikai pie vadītāja?
Hard work pays - kopš februāra katru nedēļu dzerot Boncel, esmu uzkačājusi D vitamīnu no 14 līdz 30. Tā ir norma, gan pati zemāka, bet joprojām!
"Don’t ask yourself how to stop overthinking everything. Ask yourself why you are overthinking everything. That question might lead you to answers that you didn’t know were there to be exposed."
- Mammu, es uztaisīju prezentāciju par LAIMU!
- Par augli vai slimību?
- Par šokolādes fabriku! /bombastic side eye/
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)
