Shelly -

01:56 pm

Ja jau par bailēm un fobijām, tad pat jau. Man, piemēram, pavisam nav bailes ne no tumsas, ne no augstuma, ne no ātruma, nekad nav bijis, man pat patīk, tikai no žurkām un pelēm bišķi ir, tad es spiedzu, lai gan ja pele nekustīgi sēž, piemēram, zem cepeškrāsns un es zinu, ka viņa tur sēž, tad pat no tā nebaidos. Bet vispār man ir fobija uz acīm.
Piemēram, ja man gadās sabiedriskajā transportā apsēsties blakus numura plāksnei, nu tai, uz kuras drukā galapieturas, tāda metāla plāksne un metāla turētāji, tad visu ceļu es pavadīšu, šķielējot uz šo konstrukciju un nepārtraukti iedomāšos, kā kāds no āķiem varētu man pilnīgi nejauši iedurties acī. Es to iedomājos pavisam skaidri, un stipri uzmācīgi. Un nākamajā reizē, protams, atkal apsēdīšos tur pat.
Bet nevarētu teikt, ka briesmas apdraud tikai trolejbusos. Pirms kāda laika Dārgais uzdāvināja man krūzi, baigo dizaina meistardarbu, tādu, no stikla, ar pelēku plastmasas rokturi, kurā var iespraust pelēku plastmasas puļķi cukura maisīšanai. Godīgi sakot, dzerot no šīs krūzes, es vienmēr atceros anekdoti par krieviem, kurus jebkurā pasaules malā var atpazīt pēc tā, ka tēju viņi dzer, neizņemot tējkaroti no glāzes, un ja arī maskēšanās nolūkos izņem, tad vienalga ir atpazīstami pēc vienas aizmiegtas acs. Man ar to puļķi iet maķenīt līdzīgi - kas man, protams, abolūti netraucē uztaisīt sev vēl vienu tēju.
Šonakt atdzīvojās vēl viena fobijas šķautne, un es sapņoju, ka kaut kāda sātaniste draud ar šļirci izdurt man aci, ja neatbildēšu pareizi uz jautājumiem. Skatījos uz adatu, kas bija nomērķeta taisni man acī, pavisam netālu, un mēģināju izdomāt Olimpisko spēļu moto sātanistu garā, ja pareizi atceros. Bailes bija visai lielas, un atbildi es izdomāju tikai tad, kad viņa adatu novāca.
Tādas man tās fobijas.