Shelly -

11:20 am

Biju pie izlietnes tualetē, kad tajā ieskrēja kāda sieviete. Viņa aizvēra aiz sevis kabīnītes durvis, un sāka histēriski raudāt.
Kamēr mazgāju rokas, un domāju, ko lai šādā situācijā dara, tualetē ienāca jauneklis. Es sašutu. Te pilnīgi noteikti ir sieviešu tualete! Bet intrūders apņēmīgā gaitā, manu šķībo skatu ignorēdams, devās pie šņukstošās kabīnītes un ielauzās tajā. Viņš apskāva sievieti, kas pārāk pat nepretojās, lai gan turpināja raudāt. Viņš, protams, esot šausmīgi vainīgs. Viss notikušais tikai viņa vaina. Tas esot briesmīgi. Viņš jūtoties briesmīgi.
- Nē, nē, - šņukstēja sieviete. - Tā nav tava vaina.
Visbeidzot vīrietis aizgāja. Manas rokas bija nomazgātas.
- Protams, ka tā ir viņa vaina! - es sašutusi teicu, un apskāvu sievieti. Viņa bija ļoti jauna, ļoti tieva, ļoti blonda un ļoti skaista. Turēt viņu apskautu bija gandrīz tas pats, kas turēt rokās putniņu.
Izvilku viņu no tualetes kabīnes, kas nav tā piemērotākā vieta apskāvieniem, un noklausījos, ka jaunais cilvēks, viņas vīrs, esot ieķēpājies parādos kaut kādiem bandītiem. Un pēdējos simts latus tā arī neesot izdevies atdot. Un par tiem bandīdi nelaimes putnam pieprasījuši sievu.
- Mani! Par simts latiem!!!
Beigusi raudāt, skaistā būtne iejautājās, vai es palikšu ar viņu.
- Tas atkarīgs no tā, ko tu tagad taisies darīt, - es teicu, vēderā uzvirmojot sīkām baiļu trīsām. - Ja iesi uz mājām un gaidīsi tos rīkļurāvējus, tad neiešu. Ja iesi kaut kur citur, varam paklaiņot kopā.
- Labi, - viņa teica. - Tad iesim paklaiņot.
Tādas man te tās naksniņas.